Par pirti Latgalē savukārt zināms, ka tās pēc izmēra varējušas būt vēl mazākas par citu novadu pirtīm, būvētās kopā ar palīgtelpu un apjumtas ar divslīpju jumtu. Tas, ka pirts bēniņos žāvēt iesalu ir tieši Latgales tradīcija, Mārtiņš Kuplais gan nepiekrīt – racionālie latvieši pirti kā kalti izmantojuši arī citviet Latvijā. “Vidzemnieki pirtī žāvēja arī gaļu – tāda tradīcija ir bijusi.” Skurstenim līdzīga ietaise pirtīs parādās vien 20. gadsimtā, taču arī tad dūmvads vēl nav tieši savienots ar krāsni. Tas ir garš izvads jumtā ar aizbīdni, lai dūmi vilktos laukā no telpas arī pa augšu, nevis tikai pa niecīgo lodziņu ēkas sānos. 0
Skurstenis izmainīja iepriekš vienkāršo krāsns konstrukciju, jo cerakmeņi bija jāpārsedz ar ugunsdrošu velvi, kas palīdzēja savākt dūmus. Savukārt, lai karstais gaiss no cerakmeņiem iekļūtu pirtī, atstāja spelti, ko parasti noslēdza ar metāla durtiņām, kas labi pazīstamas tiem, kuriem tā patīk uzmest garu.
Interesanti fakti
* Retumis atrodamas arī mūra pirtis – galvenokārt Kurzemē, kur bijis trūcīgāk ar kokmateriāliem
* Pirtsslotas sēja ap Jāņiem, jo uzskatīja, ka bērzu lapas tad vislabāk turas pie zariem
* Pirtī varēja atrasties īpašs kubls, kurā uz maza soliņa iesēdināja sirdzēju un pa koka cauruli pievadīja viņam tvaiku, kas radās no ārstniecības augiem, aplietiem ar karstu ūdeni.
Latviešu tautas ticējumi par pirti
* Ja sestdienas vakarā atstājot pirtī spaini ar siltu ūdeni un iekšā slotu, tad Laima nākot mazgāties. Atstājējam viņa būšot palīdzīga.
* Kas beidzamais iet no pirts laukā, tam vēl jāuzmet gars, lai būtu veļiem kur pērties.
* Ziemassvētku vakarā jāiet uz pirti. Pusnakti gaidot, jāiejauc bļodiņā rudzu karašiņa, jāuzliek uz kļavas lapas un uz pirts krāsns jāizcep. Karašiņa tūlīt jāapēd. Tas viss jāizdara pirms pusnakts. Pusnaktī jāņem jau valkāts laulājamais gredzens, jāpakar savā matā un jāielaiž ūdens glāzē, tad caur gredzenu jāskatās uz durvīm. Ko redzēs ienākam, tas būs nākamais dzīvesbiedrs.
* Kas pēdējais pirtī peras, tam jāpasmeļ ūdens ķipītī un jāatstāj uz lāvas, lai svētai Mārei būtu ko pērties.
* Pirts ūdens nedrīkst uzvārīties, jo tad niez miesa.
* Pirtī nedrīkst viens otru saukt vārdā, bet par vilciņu, jo tad nepiemetīsies ļaunums.
* Kad bērnu pirmoreiz pirtī per, tad vispirms tam jāsit pa muti, lai viņam drēbes neplīst; ja sit pa pakaļu, tad bērns noplēš daudz drēbju.
* No pirts atnācis nedrīkst dzert, kamēr nav kādu drusku ēdis, citādi paliek aizmirstīgs.
* Pēdējais ūdens, kas paliek pirtī, ir derīgs pret visādu ļaunumu pie cilvēkiem un lopiem.
* No pirts atnākot, jāapēd kumoss maizes, lai nesvīstu.
* Ja no pirts atnācis, atrod kādu slotas lapu pie miesas, tad tā jāapēd, lai būtu laba veselība.
* Lai ļaunums nepiesistos, tad, pirtī ģērbjoties, vajagot vienmēr drēbes gabalu ačgārni uzvilkt.
* Ja pirtī, uz krāsns metot garu, plīst akmens – skauģim acs plīsusi.
* Kad iet pirtī pērties, tad jāsaka sveiciens: “Labvakar, labvakar, kašķis mežā, vilks pirtī!”
* Lai meitai būtu veselība un laime, tad pēc pēršanās, no pirts ārā nākot, jāsaka: “Peries nu, Laimas māmiņa, zelta slotiņu sudraba lapiņām!” Priekš iznākšanas no pirts jānomazgā lāva, tad atkal jāsaka: “Lai būtu laba vietiņa, kur Laimai atsēsties.”
Raksts no žurnāla “36,6°C” tematiskā izdevuma “Pirts Ceļvedis”
