Vēlāk pirts arhitektūra nedaudz mainījās – uzradās priekštelpas, savukārt krāsnis iebūvēja tā, lai tās varētu kurināt no šīs palīgtelpas. Tajā varēja arī pārģērbties. Taču, ja agrāk šādas priekšiņas nav bijis, kā tad mūsu priekšteči izģērbās un pēc pēršanās atkal apvilka drēbes? Mārtiņš Kuplais par šādu jautājumu nopūšas vien – arī izpratne par ģērbšanos senatnē un mūsdienās atšķiras. “Tāda vīstīšanās drēbju drēbēs nebija. Lai aizskrietu ziemā līdz pirtij, varēja arī tāpat uz plikas miesas kažoku uzmest.” 0
Apģērba gabalus pirtī nogādāt spieda vēl kāda vajadzība: tās varēja sakarināt uz ārdiņiem (šķērskokiem) visapkārt karsto akmeņu krāvumam, lai šādi iznīdētu vīlēs salīdušās utis.
Līdz ar to var rasties priekšstats, ka nekāds patīkamais aromāts pērtuvē nevaldīja – garoja mitrās, savalkātās drānas, oda pēc dūmiem… Mārtiņš Kuplais tam nepiekrīt. Viņaprāt, dūmu smarža, visticamāk, bijusi patīkama, jo pirtis kurinātas ar apkārtnē pieejamo lapukoku malku: bērzu, alksni (ar egles malku gan vairījās kurināt, jo tā neganti sprakšķ un met dzirksteles – daudz nevajag, lai pirtiņa aizdegtos). Ja vēl uz pirts akmeņiem uzlēja kausiņu alus, telpā izplatījās brīnišķīga svaigas maizes smarža! “Vienreiz, otrreiz, bet trešo reizi tā vairs nevar darīt – tad rodas nepatīkama dvinga,” piebilst vēsturnieks.
Pirtis parasti būvēja nomaļāk no pārējām saimniecības ēkām – ne vien ugunsdrošības apsvērumu dēļ, bet arī lai pasargātu tos, kas mazgājas, no svešām acīm. Atstatus atrašanās dēļ pirts bija arī dzemdību vieta – tur piedevām bija arī tīra un higiēniska vide, kas piemērota mātei un jaundzimušajam. Ja vien bija iespējams, pirti būvēja tuvu kādai ūdenstilpei – pie dīķīša vai ezera, vai vismaz avotiņa. Tiesa, ūdens patēriņš seno laiku pirtī nebija salīdzināms ar to, kā esam raduši tecināt mūsdienās: tā vajadzēja tik vien, lai varētu noskaloties pēc izsviedrēšanās un pēršanās.
Tāda mazgāšanās kā šodien pirtī nenotika – ādu ar ziepēm vai sukām neviens neberza.
Dažādos novados un laikos pirtis cēla atšķirīgi, piemēram, Ziemeļaustrumvidzemē un Kurzemē atrodamas pirtis, kurās ir arī namiņš jeb vasaras virtuve. Ieeja pirtī varēja būt vai nu caur virtuvi (namiņu), vai arī atsevišķi. Vidzemes rietumos savukārt pirts kompleksā varēja būt ne vien pērtuve un priekštelpa, bet arī neliela istabiņa jeb kambarītis. Šajā telpā dzīvoja pirtnieks (jēdziens badstuber atrodams jau 17. gadsimta dokumentos – Arklu revīzijās, kurās uzskaitīti Vidzemes sētu iemītnieki), taču tas nebija kāds, kura amats bija siet slotas un gādāt par laikabiedru miesas tīrību, bet gan trūcīgs vai darba nespējīgs cilvēks, kuram šī pieticīgā vieta bija ierādīta kā pajumte. Ja atsevišķa kambarīša nebija, šāds cilvēks varēja mitināties pašā pirts telpā, no kuras ik nedēļu bija jāizvācas, kamēr citi mazgājās.
Līdz ar to senākos laikos pirtnieks bija nevis amata nosaukums, bet gan apzīmējums, kas liecināja par piederību zemākajam sociālajam slānim.
Pēršanās parasti notika reizi nedēļā vai reizi divās. Atsevišķa pirts parasti bija katrā sētā, un ierosinājums būvēt vienu pirti uz divām sētām nekādi netika atbalstīts. Ne velti latviešiem ir teiciens – nenāc svešā pirtī kašķi meklēt! Šajā kontekstā tas jāsaprot burtiski: mūsdienās kašķis šķiet samērā nenozīmīga ādas slimība, ko viegli izārstēt ar aptiekā nopērkamu pietiekami iedarbīgu ziedi. Turpretī senākos laikos tā bija nopietna liga, no kuras tik ātri vis nevarēja tikt vaļā, tāpēc higiēnas pasākumiem nosacīti noslēgtā cilvēku lokā (saimē) bija arī profilaktiska nozīme.
