Cik grādi bija senajā latviešu pirtī? Uzzini, kas tajā notika un kas ne 0
Konsultants Mārtiņš Kuplais,
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktores vietnieks, galvenais krājumu glabātājs, vēsturnieks
Mūsdienās tā dēvētā slapjā jeb sutas pirts kļuvusi par tādu kā SPA latvisko analogu – tajā iet ne vien mazgāties, bet arī izbaudīt pirtsslotu un dažādu zālīšu smaržu, attīrīt gan miesu, gan garu, baudīt gaisotni, kompāniju, profesionāļa sniegtu pērienu… Senatnē viss bija daudz vienkāršāk un funkcionālāk – pirts bija galvenokārt nepieciešamība, kaut arī latvieša apziņā tā saistījās arī ar mītisko un svēto, par ko liecina tautas ticējumi.
Vislabāk saglabājušās liecības par pirti kā ēku Latvijā atrodamas no 19. un 20. gadsimta (vēl senāk celtās būves reti kur izturējušas laika pārbaudi, jo netika celtas uz pamatiem, bet gan, guļbaļķus liekot tieši uz zemes). Agrāk pirts bija aptuveni četrus reiz četrus metrus platas ēkas ar četrslīpju jumtu – to forma būtu līdzīga piramīdai, ja vien virs ieejas nebūtu nedaudz pagarinātas jumta pārkares. Pirts, tāpat kā citu ēku, jumtus klāja galvenokārt ar salmiem, kas bija plaši pieejams būvmateriāls, vai ar skaidām. Arī pašas pirts celtniecības pamatmateriāls bija tas koks, kas auga vistuvāk, jo transportēt no tālienes būtu ļoti dārgi un sarežģīti. Līdz ar to mūsu senču pirtis celtas galvenokārt no Latvijā augošajiem skujkokiem, taču ir atrodamas arī apses koka pirtiņas.
Pirts vidū bija cerakmeņu krāvums, zem kura izveidotā padziļinājumā sakūra uguni.
Skursteņu nebija – dūmi izplūda pa nelielu lūciņu sienā, kā arī pa durvīm, pirms pēršanās tās atverot un telpu drusku pavēdinot.
Līdz kādai temperatūrai senie latvieši kurināja pirti? Precīzi uz šo jautājumu grūti atbildēt, taču zināms, ka vīri pērties gājuši ar jērenīcām galvā, lai ausis un mati nenosvilst. Skaidrs arī tas, ka pēršanās notika divās kārtās: vispirms mazgāties devās vīrieši, bet nevis tāpēc, ka valdītu patriarhāts, – vēlāk karstums bija mazinājies un doties mazgāties varēja arī sievietes un bērni. Vēsturnieks Mārtiņš Kuplais min, ka visa procedūra kopumā aizņēmusi ne vairāk kā pāris stundu. Galvenais steidzinātājs ziemā varējis būt sals, ēkas sienu biezums un to spēja aizturēt siltumu.
