“Kāpēc gan nepalīdzēt?” Latvieši ir gatavi palīdzēt, ja tautieši ierobežojumu dēļ netiek uz Latviju 0
“Latvieši ir vienreizēji, mīļi un atsaucīgi,” tā sociālajā vietnē “Facebook” raksta Gunita Bērza. Viņa izveidojusi platformu, kurā var pieteikties visi, kas vēlas palīdzēt tiem, kuri ceļošanas ierobežojumu dēļ iestrēguši ārpus Latvijas.
Šobrīd vietnē kā potenciālie palīgi pieteikušies 84 cilvēki no gandrīz visiem kontinentiem, bet vislielākā atsaucība ir Vācijā. Palīgi gatavi gan piedāvāt naktsmājas, gan aizvest uz lidostu vai apmešanās vietu, gan informāciju tiem, kas krīzes laikā palikuši ārzemēs.
Taču palīdzēt pieteikušies arī tie, kas gatavi piegādāt pārtiku saslimušajiem vai karantīnas skartajiem.
“Latvijas Avīzei” Gunita stāsta, ka ideja izveidot platformu radās, ieraugot “Facebook” lapu “Palīdzi latvietim pasaulē, kas netiek mājās”. Tajā arī daudzi cilvēki piedāvāja savu palīdzību, taču Gunitai radās doma, ka šo informāciju vajadzētu apkopot. Viņa izveidoja anketu, kurā katrs var ierakstīt, kur atrodas un kādu palīdzību gatavs sniegt. Ar Gunitas ierakstu, kurā bija informācija par palīgiem, dalījušies vairāki tūkstoši “Facebook” lietotāju. Viņa secina: atsaucība liecina, ka latvieši ir gatavi palīdzēt cits citam.
Gunita spriež, ka lielākas problēmas sāksies tad, kad beigsies repatriācijas reisi un cilvēki zaudēs cerību drīzumā nokļūt Latvijā. Tad palīdzība varētu tikt lūgta biežāk nekā tagad.
Gatava dalīties
“Es gribētu, lai man ir tā sajūta, ka esmu darījusi visu, lai palīdzētu kādam cilvēkam tikt mājās,” saka rakstniece Laima Kota, kura dzīvo Turcijas lielpilsētā Stambulā un ir viena no latviešiem, kas gatava palīdzēt ārpus Latvijas palikušajiem. L. Kota jau izlīdzējusi draudzenes draudzenei, kas no Omānas caur Stambulu devās uz Rīgu un, gaidot lidojumu, apmetās pie Laimas.
“Mums vietas netrūkst, ēdiena pietiek. Kāpēc gan nepalīdzēt? Tas ir skaisti, ka varu kādu uzņemt, parunāties. Šajos apstākļos daudziem ir svarīgi tikt uz mājām Latvijā. Ir cilvēki, kas pat nevar palikt ārvalstīs, jo beidzas vīza. Stambula ir vieta, caur kuru uz Latviju devās gan no citām Āzijas, gan Āfrikas valstīm,” teic Laima. Tāpēc viņa būtu gatava palīdzēt vēl kādam, taču nu reisu no Stambulas vairs nav un neviens vairs palīdzību nav lūdzis.
Aija Loce nolēmusi palīdzēt, jo “zināju: ja es būtu šādā pašā situācijā, tad mūsu valstspiederīgo atbalsts būtu ļoti nepieciešams, it īpaši, ja nerunā angļu valodā un ir grūti sazināties”.
Viņa saka, ka palīdzēs atkarībā no situācijas un vajadzības.
“Atrasties citā valstī neziņā, ko darīt tālāk, ir ļoti šausminoši,” spriež Aija. Ar viņu sazinājās divas sievietes, kas lūdza sagādāt transportu uz lidostu, taču, tā kā viņas atradās divu stundu brauciena attālumā no Aijas pilsētas, neizdevās palīdzēt, bet palīdzēja meklēt latviešus, kuri dzīvo tuvāk.
Laura Putāne no Štutgartes Vācijā piedāvājusi palīdzēt ar naktsmājām, saziņu vietējā valodā un pārtikas piegādi. Taču reāli palīdzība nav bijusi jāsniedz. Kāda ļaužu grupa, kas gaidīja prāmi uz Latviju, gan izrādīja interesi par palīdzību, taču pazudusi. Laura ir pārliecināta, ka arī citi Štutgartes latvieši būtu gatavi sniegt palīdzību.
Palīdz citiem, jo paši bijuši krīzē
Tikmēr citi iespējamie palīgi vēl nav saņēmuši palīdzības lūgumus.
Sandra Orinska, kas dzīvo Landšutā Vācijā, būtu gatava pārvākties pie draugiem un savā mazajā dzīvoklītī izmitināt kādu Bavārijā iestrēgušu tautieti.
“Es esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka jāturas kopā un jācenšas citiem palīdzēt. “Facebook” grupā “Latvieši Vācijā” regulāri kāds prasa palīdzību, jo palicis uz ielas, tā notiek arī tad, kad nav vispārējas krīzes. Arī tad vienmēr esmu bijusi gatava palīdzēt, taču ģeogrāfiski laikam esmu bijusi pārāk tālu, lai manu piedāvājumu kāds izmantotu. Pati esmu bijusi dzīvē tādā situācijā, kad varēju paļauties tikai uz Dievu, iespējams, tāpēc esmu gatava palīdzēt,” atklāj Sandra.
Līdzīgi spriež Juris Vētriņš, kurš divarpus gadus dzīvo Skotijā, Glāzgovā: “Tas ir pamatu pamats, ka cilvēkiem ir jāpalīdz un jāpiedāvā palīdzība tiem, kam ir slikti.” Viņš būtu gatavs gan uz dažām dienām izmitināt, gan paēdināt, gan iedot nedaudz naudas, iekārtoties darbā un tulkot, ja tas nepieciešams. “Palūgšu tikai mazgāt rokas un neklepot man virsū,” Juris smej. Viņš pieļauj, ka palīdzību neviens nav prasījis gan tāpēc, ka Skotijā latviešu nav daudz, gan tāpēc, ka Lielbritānijā teju katrā ciematā ir konsultāciju centrs, kur palīdzēs risināt jebkuru problēmu.
Nora Meldere Nikosijā Kiprā saka: nolēmusi palīdzēt, jo krīzes laikā cilvēkam nevajadzētu būt vienam. Viņa varētu piedāvāt naktsmājas, palīdzēt ar nepieciešamās informācijas ieguvi.
Tomēr laikam latviešu Kiprā vairs nav – 19. martā bija repatriācijas reiss, tāpēc palīdzība nav jāsniedz.
“Pirms 19. marta, kad vēl nebija zināms, ka būs iespēja atgriezties mājās, turklāt viesnīcas bija paziņojušas, ka tiek slēgtas ciet, tad gan latvieši interesējās par naktsmāju iespējām, bet nu jau visi laikam aizlidojuši,” stāsta Nora.
Iesprūst Alpos
Latis Belovs pats iesprūdis Francijas Alpu nelielā ciematiņā: te viņš strādājis kā busiņa vadītājs, nodrošinot tūristiem nokļūšanu no lidostas uz Alpiem. Pirms robežu slēgšanas daudzi kūrorta darbinieki paguva aizbraukt, bet Latis palika. Labi, ka darba devējs nodrošinājis bezmaksas dzīvesvietu. Tā kā darba šobrīd nav, ir gana daudz brīvā laika, Latis būtu gatavs izlīdzēt gan ar transportu, gan piedāvāt naktsmājas, piegādāt pārtiku vai palīdzēt aizpildīt veidlapas, kas Francijā nepieciešamas, lai varētu iziet ārpus mājas.
“Domāju, ka palīdzību neviens nav prasījis tāpēc, ka latvieši te maz palikuši. Tiem, kuri te bija ar darba līgumiem, visiem ir kur palikt,” teic Latis. Viņš pats tagad gribētu braukt mājās, bet šobrīd vairs nav tādas iespējas. Cer, ka izdosies tikt uz kāda prāmja no Vācijas uz Latvijas pusi. Kaut robeža starp Vāciju un Franciju slēgta, ar prāmja biļeti varētu izdoties tikt cauri un pārvest mājās gan sevi, gan busiņu.
Socializēšanās ierobežojumi ir visur
Jautāju tautiešiem arī, kāda tad ir situācija viņu mītnes valstīs.
Laima smej, ka turkiem ar sociālās distancēšanās ievērošanu veicas daudz grūtāk nekā latviešiem, kas pēc savas dabas ir vienpaši. “Te pat soliņus no parkiem aizvāca, jo arī šajos apstākļos vecie ļaudis tur pulcējas. Bet tāpat policijai nākas ielās tvarstīt seniorus, kas izmukuši no mājām,” novērojusi rakstniece.
Latis stāsta, ka Francijā pārvietošanās ierobežojumi ir gana strikti un nelielās apdzīvotās vietās tie jāievēro, jo te žandarmi visu pamana.
Taču viņš pieļauj, ka augstāk kalnos jautrība joprojām sit augstu vilni – var alu dzert un spēles spēlēt un, ja gatavs pats kāpt kalna augšā, kur pacēlājs vairs neved, tad var arī slēpot. Esot tūristi, kas nav devušies uz mītnes valstīm, bet palikuši turpat Francijā.
Arī Bavārijā ir gana stingri socializēšanās ierobežojumi un vācieši kā likumpaklausīga tauta tos ievēro, teic Sandra. Ieva Ringo toties saka: ir daudz neskaidrību, jo trūkst informācijas, daudzas iestādes Vācijā nestrādā.
