Vilnis Dūcis. Latvietis, kurš medī pasaules plašumos 2
Bifelis, bizons, krokodils, kudu, gnu un citu šķirņu antilopes, muflons, muskusvērsis, kārpu cūka, lācis, vilks, dambriedis un vēl vairāki desmiti citu gan eksotisku, gan Latvijā šautu dzīvnieku izbāžņu – ar šādu kolekciju lepojas uzņēmējs, SIA “Upeslejas” valdes priekšsēdētājs un medību kluba “Virši” vadītājs VILNIS DŪCIS. Visi šie zvēri ir Viļņa nomedīti.
Ne Viļna tēvs, ne māte nekad nav bijuši saistīti ar medībām. Bet Vilni daba un ieroči ļoti interesēja jau pamatskolas gados. Kokus, zvērus un putnus mežā Sējas rajona “Ceriņu” māju apkaimē, kur tolaik dzīvoja Vilnis ar vecvecākiem, vērojis stundām ilgi. Zinājis katru putna ligzdu. Jau mācoties 8. klasē, ticis pie plintes – pamanījies nopirkt no klasesbiedrenes tēva. Paspējis izšaut tikai pāris reizes, kad tēvabrālis pamanījis puikas nelegālo guvumu un atņēmis. Turpmāk viņi ar tēvabrāli medīt šnepes gāja kopā. Pirmajās īstajās medībās kā dzinējs Vilnis piedalījās Latgalē piecpadsmit gadu vecumā. Savu pirmo ieroci ieguva astoņpadsmit gadu vecumā. Ilgus gadus medījis Latvijas mežos, bet gadu tūkstošu mijā izdomājis, ka būtu interesanti pamēģināt savus spēkus, medījot aiz Latvijas robežām.
Pirmā valsts, uz kuru Vilnis devās 2005. gadā Latvijas Safari kluba organizētā braucienā kopā ar pazīstamo ārstu, profesoru un kaislīgu mednieku Andreju Pavāru, bija Namībija. Vēlākos gados medījis Zambijā, Dienvidāfrikā, Grenlandē, Somijā, Kirgizstānā, Dienvidosetijā, Tālajos Austrumos – Habarovskā, Magadanā. Čehijā medību nolūkos viesojies pat trīs reizes. Pirmajā ārzemju medību tūrē Namībijā mednieku grupa izmitināta civilizētās mītnēs, labi ēdināta un ar automašīnām nogādāta medību vietās, bet daudzviet citur, piemēram, Zambijā, Vilnim un pārējiem medniekiem nācās nakšņot niedru būdās, kur visapkārt rēc leopardi, nīlzirgi un citi zvēri.
– No rīta izgāju ārā no savas naktsmītnes un skatos – aptuveni piecdesmit metru attālumā viens aiz otra rindiņā soļo pieci ziloņi. Nedaudz tālāk lēnām pastaigājas liela auguma babuīns. Piesitu kāju, šis uzreiz ieņēma tādu īpatnēju kaujas pozu. Sapratu, ka joki šim nav prātā, – pieredzēto atceras Vilnis. Bet, lai kādi zvēri staigā apkārt, bailes, būdams pie dabas, Vilnis neizjūt. Rīgā parkā naktī no ļauniem cilvēkiem gan būtu jāuzmanās. Tomēr, staigājot pa Āfrikas džungļiem, vērīgam ir jābūt. Visādu mošķu tur netrūkst. Divi vīri no medību grupas saslima ar malāriju. Arī bīstamu situāciju Viļņa Dūča medību praksē nav bijis maz. Āfrikā, dodoties aplūkot ziloņus, Vilnis piegāja pārāk tuvu lauvu mātei ar mazuļiem. Labi, ka vietējais pavadonis ar savām vērīgajām acīm zvērus laikus pamanīja un Vilni aiz rokas parāva prom, citādi tas varēja beigties bēdīgi. Arī medījot bizonus, lāčus un citus zvērus, piedzīvotas nervus kutinošas situācijas. Lai gan saprotu, ka pats vien pie tām esmu vainīgs – es taču esmu ieradies dzīvnieku teritorijā, nevis otrādi, turklāt vēl uz viņiem šauju, teic Vilnis. Taču vienīgais dzīvnieks, kuram līdz šim izdevies Vilni nopietni savainot, ir Latvijas bebrs. Tas pamanījās nokost rokas pirkstu. Labi, ka to paspēja laikā piešūt. Arī eksotikas, apceļojot svešas zemes, nav trūcis. Gleznainās Tjanšana nogāzes mednieki iepazinuši, jājot ar zirgiem, pa Grenlandes ledājiem braukuši ar suņu pajūgiem.
Vilnim nākas atzīt, ka viņam piemīt īsta mednieka veiksme. Ieradies Somijā, jau pirmajā vakarā nomedījis zelta medaļas vērtu briedi, kuru vietējie mednieki vaktējuši mēnešiem ilgi. Ne mazāk veicies Āfrikā, kur viņam pa šāvienam trāpījies retums – pasaulē lielākā antilope, kas bija par astoņiem centimetriem lielāka nekā jebkura cita līdz šim nomedītā. Par to viņu balti apskauda ne viens vien kolēģis mednieks. Tad nav brīnums, ka nošaut bīstamo un neprognozējamo dzīvnieku – Amerikas bizonu – Čehijā uzticēja nevienam citam kā Vilnim Dūcim. Turklāt tas bija pirmais vietējas izcelsmes bizons, kas nošauts Čehijā. Dzīvnieks jau ieņēma kaujas pozu un milzu galvu ar spēcīgajiem ragiem pavērsa mednieka virzienā, bet Vilnis bija ātrāks. Viņš teic – dzīvnieku vienmēr cenšas nogalināt ļoti strauji – ar pirmo šāvienu, nesagādājot ilgas ciešanas. Tāpēc jāšauj precīzi. Es nevarētu vakarā iemigt, ja zinātu, ka manis raidītās lodes dēļ kāds zvērs mokās, teic Vilnis. Pēc veiksmīgās bizona nomedīšanas čehi sarīkojuši svinības ar bagātīgi klātiem galdiem. Vilni suminājuši gluži kā varoni. Visu uzmanības centrā restorānā ar smalkiem ēdieniem un dzērieniem – tur es sajutos neomulīgi, atzīst Vilnis.
– Ja man jāizvēlas starp pieczvaigžņu viesnīcu un būdiņu meža vidū, es nešauboties izvēlos otro. Pie dabas – tā ir mana īstā vieta. Mežs – tā ir mana koncertzāle un baznīca. Dabā viss ir īsts, nekas nav sintētisks. Un nekas neatkārtojas – katrs dabas skats un dzīvnieks ir unikāls, – stāsta Vilnis Dūcis un rāda fotogrāfijas, kurās iemūžināti ne tikai nomedītie dzīvnieki, bet arī skaisti dabas skati. Lai varētu sadzirdēt mežā valdošās skaņas, jāuzvedas klusi, teic Vilnis. Viņu tracina ļaudis, kuri uz mežu dodas izbļaustīties. Tad taču visi putni un zvēri ir aizbaidīti un noskaņa mežā iztraucēta. Atnāciet man līdzi uz mežu tepat Latvijā, aicina Vilnis. Mežmalā iznāk stirna, kopā ar viņu mazais stirnēns. Pa krūmiem, skaļi rukšķot, brien mežacūka ar sivēniem. Ņemu binokli un stundām ilgi vēroju. Šaut uz tiem nenāk pat prātā. Parādās liels mežakuilis ar lieliem ilkņiem, putas nāk pa muti ārā, ieņem kaujas pozu. Jā, to es varu nošaut!
Vaicāju – kāpēc nevar par dzīvniekiem tikai priecāties, iemūžināt fotoaparātā un doties mājup, radībiņas atstājot dzīvas? Vilnis teic – to valstu iedzīvotāji, kurās notiek medības, īpaši afrikāņi atzīst, ka prāvās naudas summas, ko valsts saņem no komercmedībām, ir ļoti svarīgas viņu valsts attīstībai. Āfrikā taču nav attīstīta ne ražošana, ne citas saimnieciskās nozares. Turklāt mednieks dzīvnieku nogalē un atstāj. Medījuma gaļu patur vietējie. Kad Vilnis Namībijā nošāva nīlzirgu, vietējā ciemā sākās svinības ar līksmām dejām un dziesmām.
Savukārt viesošanās pie kādas augstu Tjanšana kalnos dzīvojošas ģimenes Kirgizstānā Vilnim lika nopietni aizdomāties par mūsdienu dzīves vērtībām. Viņu vienīgā bagātība ir būda ar aitādām pārklātiem dēļiem gultas vietā, vidū – čuguna krāsniņa. Bet ģimene ar četriem bērniem jūtas laimīga, dzīvo lielā savstarpējā mīlestībā un sirsnībā. Arī svešzemju medniekus uzņēma bezgala viesmīlīgi. Izvilka ievārījuma burku un cienāja. Bet kas notiek pie mums? Lai radītu laimes sajūtu, vienam otram vajag kurpes par tūkstoš latiem! Visapkārt dominē materiālās vērtības, un vienmēr visa ir par maz, spriež Vilnis.
Vilni ar savu moralizēšanu kaitina arī tie, kuri medniekiem pārmet meža dzīvnieku nogalēšanu, bet paši kāri loka iekšā vienu cepeša šķēli pēc otras. Reiz Vilnis aizbrauca uz lopkautuvi Igaunijā, un viņam, pieaugušam vīrietim, no redzētā palika slikti. Kad vecums iestājās ģimenes piena devējai, saimnieks pēc pieredzētā nespēja to nodot mocībām kautuvē. Pielādēja bisi un vienā sekundē “izslēdza” veco lopiņu tā, ka tas pat nepaspēja saprast, kas notiek. Vilnis iestājas arī pret medībām ar lieliem, agresīviem suņiem, kuri mežu izdzen no dzīvām radībām tukšu. Vai tad mednieks nevar pagaidīt meža malā, kad kāds dzīvnieks iznāks ārā un tad uz viņu notēmēt?! Un kāpēc jāšauj grūsnas mātītes? Vilnis teic – jāmedī taču ar prātu.
– Gadās, stirna pienāk klāt pavisam tuvu. Es nespēju uz viņu izšaut, jo viņa izskatās tik bezpalīdzīga. Āfrikā man piedāvāja nogalēt žirafi. Bet viņa stāv, nekur nebēg un skatās manī. Nevarēju pat pacelt bisi. Arī ziloni nevēlos nogalēt. Mežakuili, lāci – to gan medīju, jo šajās situācijās man ir jādomā, kurš kuru uzvarēs, – stāsta Vilnis.
Viļņa Dūča mājas pagalmā Stopiņu novada Upeslejās ganās bariņš Haidšnukes aitu un ponijs Niko, būros dzīvojas truši. Šos mīluļus nemūžam nespētu nogalināt, kur nu vēl ēst, teic Vilnis. Bet medības Latvijas mežos un tālās, eksotiskās zemēs viņu vilina joprojām. Nesen viņam piedāvātas pumu medības Kanādā, arī leopardu un lauvu medības Āfrikā. Diemžēl veselības problēmu dēļ tās nācās laist garām, bet, tiklīdz būs atveseļojies, viņš atkal dosies ceļā. Jābrauc, es bez tā vairs nevaru, teic Vilnis.
