Pie kāda augstāka bosa un teicis – mainām pieeju, jādara citādi. 0
Esam runājuši, un agrāk vai vēlāk tas notiks, bet, kā jau teicu, Ķīnā visi ļoti labi māk skaitīt naudu. Hokejs ir padarīts par ekskluzīvu sportu, trenējas ļoti turīgu vecāku bērni, īpaši Pekinā. Gatavi īrēt visu ledu, maksāt naudu trenerim un teikt, lai viņš uz bērnu auro, sit un dara jebko, lai tikai slidotu. Sajūta ir tāda – ja ar manu bērnu strādās individuāli, tad viņš būs Sidnijs Krosbijs.
Tātad doma vismaz ir, ka būs hokejists.
Doma ir, bet cilvēkiem pilnīgi citāda mentalitāte. Mēs ar Maiku Kīnenu sēdējām un runājām, pēc trešās vīna glāzes nonācām pie versijas, ka tas saistīts ar bērnu limitu. Agrāk ģimenē drīkstēja būt tikai viens bērns, tagad – divi, bet vairākas paaudzes augušas tā, ka nav ar citiem jādalās, viss tikai man. Kāpēc Ķīnai ir sasniegumi individuālajos sporta veidos? Tāpēc, ka strādā ar vienu un izspiež tik, cik var izspiest. Vienu no miljona atrod. No komandām nekā nav, vien volejbols kaut cik. Hokeja laukumā uzliekot piecus spēlētājus, viņi spēlē pa vienam, piespēli neatdos. Jāmaina filozofija, jo šobrīd bērnam nav prieka par hokeju, viņus tur klapē, bērni raud. Es savu bērnu nekad dzīvē… nevis nelaistu, viņš nemaz neietu. Bet tur viss no varas pozīcijas – tev jāiet un jādara. Ja nedarīsi, iedos ar nūju pa ķiveri. Strauji lauzt to nevar.
Ieminējies par psihologu – esi gājis?
Nē, bet trīs vai četras reizes biju sakravājis čemodānus, lai dotos mājās. Tu ar zināmu pieredzi ierodies vietā, kur par hokeju neko nezina, un domā, ka tevi klausīs. Tomēr neklausa. Smagi, maizes garoza tur daudz biezāka nekā citur. Nesūdzos, bet droši vien daudzi nevarētu izturēt. Uzaicināju pāris latviešu čaļu – fiziskās sagatavotības treneri Arni Ritenieku, menedžeri Renāru Freibergu. Viņi teikuši – ja manis nebūtu priekšā, tad jau sen būtu mājās. Baigo krampīti vajag, īpaši sākumā, jo tagad jau esmu apradis ar sistēmu. Tiku cauri bez psihologiem un alkohola (smejas).
Vai “Kuņluņ Red Star” hokejisti pirmajā sezonā izjuta to haosu, kam vismaz sākumā bija jāiet cauri?
Viņi to izjuta visu sezonu, jo Ķīnā haoss ir konstants stāvoklis, piemēram, divas stundas pirms komandas ielidošanas tiek nomainīta transporta kompānija, kuras darbinieki nezina, ko darīt. Mūsējie ierodas, autobusa nav, izrādās, viņi izdomājuši – stāvvieta lidostā dārga, jums jāiet tur – bet tie attālumi jau nav kā Rīgas lidostā. Neviens no tiem cilvēkiem dzīvē nav redzējis, ar kādu bagāžu ielido hokeja komanda. Tā bija visu gadu, un hokejistam, kas aizvadīja sezonu Pekinā, tagad arī Čerepoveca vairs nešķitīs bēdu ieleja. Nē, citādi jau apstākļi bija ideāli – visa komanda visu sezonu dzīvoja piecu zvaigžņu viesnīcā, turpat blakus numuri ģimenēm, kurā arī viss nodrošināts, algas vienmēr laikā. Bet jāspēj sadzīvot ar tām blakus lietām, un ne visi to spēj.
Raitis Pilsētnieks
Dzimis: 1979. gada 29. martā Rīgā.
Izglītība: Latvijas Universitāte, vadībzinības.
Nodarbošanās: iesaistīts Ķīnas hokeja attīstībā.
Iepriekš strādājis: “Rīga 2000”, Rīgas “Dinamo”, Prāgas “Lev”.
Ģimene: Ralfa (15) un Aleksas (13) tēvs.
Vaļasprieki: medības, kaitbords.
