– Ajūrvēda cilvēkam apsola garu, aktīvu mūžu bez nopietnām hroniskām slimībām. Bet kā to panākt? 0
– Katrs no mums var saķert iesnas, gripu, Laima slimību vai gūt kādu traumu, no tā pilnībā neesam pasargāti. Bet censties dzīvot tā, lai nesaslimtu ar diabētu vai ļaundabīgo audzēju – tas gan ir mūsu spēkos.
Ajūrvēda iesaka censties dzīvē saskatīt tās gaišo pusi, domāt labas domas, ievērot mērenību, censties izvairīties no nevajadzīgiem stresiem. Atrast piemērotu garīgu praksi, kas var būt joga, meditācija vai kāda laba grāmata. Daudz kustēties, labi izgulēties. Veselīgi ēst, savam galdam izvēlēties svaigus vietējos produktus. Mums Latvijā nav liela jēga pirkt otrā pasaules malā audzētus un saķīmiķotus dārzeņus vai augļus.
Ajūrvēda izstrādājusi īpašu ķermeņa attīrīšanas un atjaunināšanas terapiju – pančakarmu. Tās minimālais ilgums ir septiņas dienas. Krietni iedarbīgāki ir 14 vai 21 dienas cikli, taču mūsdienās ne katrs tos var atļauties – ne naudas trūkuma, bet hroniskas nevaļas un aizņemtības dēļ. Visai tipiska aina mūsu klīnikā – atbrauc cilvēks, noliek uz galda naudas kaudzīti un saka: “Dakter, man ir desmit dienas laika, atgrieziet veselību!” Tipiska modernā cilvēka domāšana – dzīvoju, kā vēlos, ja reiz tiešām sāksies veselības problēmas, nauda visu nokārtos. Un, jo lielāka nauda, jo ātrāka atveseļošanās.
Bet veselības atgūšanai vajadzīgs laiks. Senāk, kad cilvēkiem bija vairāk laika un pacietības, turīgi ļaudis reizi gadā atļāvās iziet pat 41 dienu ilgu pančakarmas ciklu. Pēc tik nopietnas kūres organisms tiešām iegūst kaut ko līdzīgu otrai jaunībai.
Tas, ko es iesaku mūsu klīnikas pacientiem, ir organismu attīroša 21 dienu ilga pančakarmas terapija, savienota ar atbilstošu ārstēšanu. Vismaz viena nedēļa nepieciešama, lai sāktos organismā uzkrāto toksīnu izvadīšanas procesi. Vispārzināms, ka attīrīts ķermenis labāk padodas ārstēšanai. Nākamajā nedēļā attīrīšana turpinās, un paralēli tai sākam pašu ārstēšanu. Pēdējā nedēļā tam visam vēl pievienojas īpaša organismu atjaunojoša un sasniegtos rezultātus nostiprinoša terapija.
– Cik esmu novērojis, pie ajūrvēdas speciālistiem biežāk vēršas sievietes…
– Tā tas patiešām ir, proporcija ir aptuveni 9:1 par labu daiļajam dzimumam. Sievietes ķermenis ir jūtīgāks nekā vīrietim, viņas ātrāk pamana vai intuitīvi nojauš kādu problēmu vai saslimšanu. Turklāt sievietes ir maigas būtnes un vēlas, lai kāds tās dažkārt arī mazliet palutina, tas ir pavisam dabiski.
– Vai Indija mainījusies šajos aizvadītajos desmit gados?
– Protams, un pat ļoti! Valsts strauji modernizējas, indieši kļuvuši turīgāki – mūsu, rietumnieku, izpratnē. Bet vai viņi ir arī laimīgāki? Diezin vai. Lielpilsētās jau manāmi steidzīgi, norūpējušies, pat depresīvi cilvēki. Lēnām pazūd agrākā vienkāršība, sirsnība un prieks, cilvēku attiecībās lielāka loma kļuvusi naudai. Parādījušies jauni pielūgsmes objekti, agrāk nepazīstami statusa simboli. Arī šeit jaunieši kāro iegūt pašu jaunāko, modernāko mobilo telefonu.
Laukos un mazajās pilsētiņās, arī manā tuvākajā apkārtnē dzīve gan vēl turpina ritēt vecajā, ierastajā gaitā. Kad pēc Indijā pavadīta pusgada atkal ierodos Latvijā, es Rīgas ielās nevilšus uzsmaidu garāmgājējiem, kā tas joprojām pieņemts šeit. Varat viegli iedomāties cilvēku reakciju – ko viņš grib no manis, ko piesienas! Paiet mēnesis, un arī es pārstāju smaidīt.
– Dzirdēts, ka cilvēki no Indijas parasti atgriežoties ar diametrāli pretējiem iespaidiem. Dažiem tā ļoti patīk, citi saka – “elle un Indija, nekad vairs mūžā”!
– Taisnība, Indija vai nu pieņem, vai pavisam otrādi – atgrūž. Te ir viss – bagātība un nabadzība, garīgums un tumsonība, skaistums, spodrība un arī netīrība. Indija mīl un pieņem tos, kuri atbrauc ar atvērtu sirdi. Bet, ja cilvēks ierodas ar aizspriedumiem, ka šeit viņu sagaida atpalicība un nesavākti atkritumi, ka viņš ir pārāks par “tumšo masu”, tad Indija viņam vienkārši paies garām. To esmu novērojis arī klīnikā – ja cilvēks neuzticas un ar aizdomām izturas pret ārstu, ja viņam šķiet, ka zāles nav tās īstās un masāžas eļļa varētu būt labāka, tad ārstnieciskais efekts nebūs iedarbīgs.
Un vēl – lai arī indieši mums dažkārt šķiet līdzīgi maziem bērniem, pret viņiem jāizturas kā pret līdzīgiem. Indieši ir ļoti jūtīgi un attiecībās momentāni pamana samākslotību un “falšumu”.
