Mūziķe Katrīna Dimanta: “Latvietim patīk meklēt problēmas…” 11
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Spilgto mūziķi, dziedātāju un dziesmu autori Katrīnu Dimantu pazīst gan latviešu tautas mūzikas cienītāji, gan Eirovīzijas fani, bet nu Katrīna startējusi jaunā ampluā – viņa ir viena no kanāla “360TV” jaunā šova “Miers un kaimiņš” ekspertēm, palīdzot šķetināt samilzušus sadzīviskus konfliktus kaimiņu starpā. Sarunā ar Katrīnu arī par nepadošanās spēku, Eirovīzijas vilinājumu, muzicēšanas prieku un jauno albumu.
Tiem, kas vēl nav redzējuši: raidījuma nosaukumā taču nav atsauce uz pazīstamu deputātu?
Nē (smejas)! Te es palīdzu cilvēkiem savstarpēji risināt problēmas, savā ziņā – salabināt viņus tā, lai kaimiņi sadzīvotu, būtu draudzīgi. Mērķis – sasniegt arvien vairāk cilvēku, kuri uzticētos mums un ļautu palīdzēt atrisināt lietas. Piemēram, šovakar, kad runājam, “iet gaisā” sērija par Magoni. Viņa nopirkusi māju, bet iepriekšējā īpašniece nemitīgi atrod kaut kādu kašķi. Šajā gadījumā diemžēl neizdevās viņas salabināt, bet tas neliek atmest cerību, ka tas ir iespējams. Gadījumi ir visvisādi – piemēram, nesen kopā ar Raivi Vidzi braucām uz Salacgrīvas mazdārziņiem, kur kaimiņš kaimiņam zaga arklu! Tas ir patiešām interesanti – tā apbraukāt Latviju, sastapt dažādus cilvēkus. Mani tur dēvē par miera nesēju, man šī loma ļoti patīk. Palīdzēt cilvēkiem atrast kompromisu caur sarunām.
Tu esi tas cilvēks, kurš, dzirkstelēm uzšķiļoties, tās dzēsīs vai uzkurinās?
Manā dzīvē līdz tādiem konfliktiem nenonāk. Turklāt man apkārt pieņemts konfliktus risināt ar valodu, nevis spēku. Tomēr, ja redzu, ka cilvēkam dara pāri, eju, iesaistos.
Šķiet, latvieši tomēr ir gana mierīgi un konfliktē tikai ārkārtējos gadījumos, vai tas tomēr ir mīts?
Nedomāju, ka tas ir mīts. Latvietis vienkārši grib būt netraucēts. Tikai tad, ja kāds cits ieiet viņa komforta zonā, ienāk slēgtajā aplī, tad viņa miers ir pagalam.
Un vēl latvietim patīk meklēt problēmas. Tagad, piemēram, ir “trends” nonievāt uzlīmes ar uzrakstu “latvietis” uz mašīnām.
Man šķiet, kāda starpība – ja cilvēkam tā vajag, tad lai taču viņš tā dara. Ko tev maina tas, ka redzi priekšā braucošajai mašīnai šādu uzrakstu? Taču vienmēr atradīsies cilvēki, kuri meklēs problēmas, un būs tādi, kas vedīs no tām prom.
Bet vienmēr atrodas cilvēki, kas visu zina labāk par citiem. Tu kā mūziķe noteikti labi zini tos komentētājus, kas allaž gatavi pamācīt, kā vajadzēja labāk. Piemēram, runājot par “Supernovu”, kur 2019. gadā tev līdz uzvarai pietrūka viens mazs solis.
Jā, vienmēr atrodas tādi, kas pateiks, ko varēju izdarīt vairāk vai labāk, vai citādi. Tad man vienmēr gribas pajautāt – bet vai tu ievēroji, cik daudz jau esmu izdarījusi? Atsaucoties uz “Supernovu”, es patiešām saņēmu daudz dažādu ieteikumu, piezīmju, bet es varēju teikt tikai to – zinu, ka brīdī, kad paziņoja, ka balsojums var sākties, biju izdarījusi maksimumu, ko es spēju, un tas mūsu komandu aizveda uz otro vietu. Tas bija mērķtiecīgs darbs, un otrā vieta mums bija liels sasniegums, ņemot vērā to, ka es kā solo māksliniece biju parādījusies publikai tikai dažus mēnešus pirms tam.
Tavs ceļš mūzikā ir gana ilgs, saistīts gan ar tautas mūziku, muzicējot grupās “ImantaDimanta”, “Ducele” un citās, gan veidojot savu solo karjeru – kopā ar “Ārzemniekiem” esi bijusi pat uz lielās Eirovīzijas skatuves. Kurā brīdī saprati, ka tieši mūzika ir tavs ceļš?
Ģimenē esam septiņi bērni, esmu piektā. Mamma izveidoja folkloras kopu “Austra”, kur arī visu laiku darbojos. Braucām uz tradicionālās mūzikas dziedāšanas konkursiem, dziedāju visādos ansambļos. Nebija tā, ka es mērķtiecīgi gāju uz to, ka būšu dziedātāja. Vienkārši interesēja un patika mūzika, Dieviņš iedeva balsi un viss sakrita tā, ka varu to darīt.
Banāli skanēs, bet vairākas reizes esmu mēģinājusi aiziet prom no skatuves, aiziet uz kaut ko citu, piemēram, menedžmenta lietām, bet vienmēr kaut kā nokļūstu atpakaļ mūzikā. Tur tiešām jūtos kā zivs ūdenī. Mūzikā viss notiek dabiski, es vienkārši daru, un viss notiek. Protams, ir jārosās – ja pats nedarīsi, tad arī viss apstāsies. Tomēr kaut kā iegājies, ka daru, daru un tad viss sāk notikt automātiski. Man ir prieks, ka nu vairs tūres pašai nav jātaisa, tagad cilvēki paši zvana un aicina. Daudziem šķiet – man ir laimējies, bet patiesībā tur apakšā ir milzīgs darbs.
Kāpēc kopā ar māsu kā “Māsas Dimantas” esam ir izbraukājušas visu pasauli, divreiz bijušas Brazīlijā? Tāpēc, ka ieguldām laiku, darbu, komunicējam un strādājam, sapņojam.
Ceļojumos, tūrēs nereti ir tāds brīdis, kad tu sāc pagurt no koncertiem un aktivitātēm, bet tad notiek kaut kas negaidīts – piemēram, tu pēkšņi nonāc saulrietā, kalna galā, un saproti – es esmu šeit, šis ir īstais laiks un šī ir mana vieta. Un tieši tā es jūtos uz skatuves.
Nu jau tevi var uzskatīt par pieredzējušu Eirovīzijas dalībnieci. Tev noteikti ir secinājumi par to, kas īsti ir Eirovīzijas veiksmes faktors?
Vispirms – vajadzīga dziesma, kas patīk tev pašam. Jāatzīst, ka toreiz “Cake to bake” īsti nebija man pie sirds. Tomēr biju apsolījusi kolēģiem piedalīties un arī pati apņēmusies iet uz priekšu. Atceros to brīdi, kad finālā Ventspilī izdzirdējām, ka skan mūsu dziesma un sapratām, ka esam pirmie – tad sapratu, ka atpakaļceļa nav, ir jāiet kopā ar grupu tālāk. Esmu pateicīga par to, ka tur nokļuvu. Iemācījos visas menedžmenta lietas, toreiz 23 gadu vecumā iznesu uz saviem pleciem to, kas tur notika. Eirovīzija ir absolūts pasaules līmenis. Ko vajag, lai uzvarētu Eirovīzijā? Pirmkārt, tev jābūt visur Eiropā ar savu mārketingu. Protams, ir vajadzīga laba dziesma. Tajā gadā uzvarēja Končita, kurai bija laba dziesma, taču paralēli viņi bija apbraukājuši visus Eiropas geju naktsklubus, viņi uzstājās visās televīzijās un visi viņu bija ievērojuši.
Kādas izredzes šogad, tavuprāt, bija Latvijai un Samantai Tīnai?
Biju pārliecināta, ka Samantai klāsies labi, lai arī domāju, ka finālā viņa netiks. Man liekas mazliet negodīgi, ka arī šogad startēja viņas dziesma, jo šis ir dziesmu konkurss. Kad pagājušajā gadā piedalījāmies “Supernovā”, cilvēki balsoja par dziesmu, taču šogad tautai nebija izvēles – dziesmu rakstīšanas nometnē Samanta dziesmu izvēlējās pati. Katrā ziņā Samantai šī bija milzīga pieredze. Redzu, ka viņa daudz strādāja, lai viss notiktu.
Pati vēlreiz startētu?
Ja būtu pareizā dziesma. Es ļoti gribu būt uz tās skatuves – āķis ir lūpā no 2014. gada, kad biju tur. Zinu, ka vēlreiz gribētu piedzīvot to brīdi, kad daudzi tūkstoši skatītāju zālē dzied līdzi manu dziesmu, un tu apzinies, ka aiz kameras ir miljoni. Un filmēšanas režisors tev palūdz otrās minūtes trešajā sekundē ieskatīties kamerā, kas ir kaut kur tur, puskilometra attālumā, tumsā, lai viss nostrādātu uz cilvēkiem pie televizoru ekrāniem. 2014. gadā mums nelaimējās ar pusfinālu. Nevarēja balsot Anglija, Vācija. Taču mūs aicināja uz intervijām BBC un citi, bijām interesanti pasaulei.
Šobrīd par tūkstošiem skatītāju klātienē diemžēl nevar runāt, taču tu neesi no tiem cilvēkiem, kuri gaužas un sēž, rokas klēpī salikuši. Ja nevar uzstāties, tu atver krāsaino ukuleļu veikaliņu un taisi pastalas!
Jā, esmu tāds hameleons (smejas)! Ukuleli vienmēr esmu spēlējusi, braukājot pa Latviju, līdz kāds pat iesauca mani par ukuleļu pavēlnieci. Daudzi lūdza padomu, kā nopirkt labu instrumentu un kā to spēlēt. Sapratu, ka vieglāk ir šos labos, krāsainos instrumentus vienkārši pārdot pašai – darām to kopā ar brāli.
Tomēr jāatzīst, ka šobrīd situācija daudziem tiešām nav gaiša. Tikko piedalījos mūziķu “pop up” tirdziņā, gāju caur tukšo lielveikalu uz stāvvietu, un aina bija skumīga – viss ir ciet, cilvēkiem nav darba. Tad gan sametās mazliet bēdīgi. Jau sen pati esmu vakcinēta, bet jēgu no tā īsti neredzu – pagaidām nevaru nedz ceļot, nedz uzstāties. Tomēr es nesūdzos, jo apzinos, ka vienmēr var būt sliktāk. Atrodu veidus, kā iepriecināt sevi.
Man ir “mazo ceļojumu” metode – atrodu augsto māju rajonu, iztēlojos, ka eju pa Ņujorku, paņemu amerikāņu kafiju, pastaigājos parkā. Reizē redzu, ka ir draugi, kas visu šo laiku turējās, bet nu viņiem nolaižas rokas.
Bet mēs uz maiņām – kad biju sašļukusi, viņi uzmundrināja mani. Galvenais ir runāt ar draugiem. No otras puses – ja nebūtu šī laika, droši vien līdz ukulelēm tā arī nebūtu tikusi. Tāpat esmu atgriezusies pie pastalu darināšanas. Šogad esmu atklājusi arī jaunu hobiju – mācīšos burāt ar jahtu. Manam basģitāristam Herbertam ir jahta “Spīdola”. Pagājušajā gadā izbraucām pāris reižu, un sapratu, ka jūra man dod mieru un iedvesmu. Mums ir lieliska komanda, ir milzīgs prieks satikties.
Kā tev tagad sokas radošajā laukā? Cik tālu ir tavs solo albums, kura tapšanai līdzekļus pēc tava aicinājuma sociālajos tīklos kā dāvanu dzimšanas dienā saziedoja tavi atbalstītāji?
Es patiešām novērtēju, ka cilvēki mani atbalstīja, kaut vai ar domu, kaut vai nopērkot manu ukuleli.
Man šķiet, latviešiem jāmācās pieņemt gan komplimentus, gan dāvanas. Sievietēm jāmācas pieņemt, ka vīrietis var padot roku, atvērt durvis.
Bet albums “Krāsas” top! Šobrīd ir sarežģītāk strādāt studijā, tomēr strādājam – nevaru sagaidīt, kad tas iznāks, ir daudz ideju. Materiāls bija pusgatavs jau pirms gada, taču nāk klāt jauns, jo ir mainījies laiks un arī es pati.
Būs tev tuvā tautas mūzika vai kaut kas populārās mūzikas virzienā?
Būs sajaukums, būs arī dziesmas ar tautasdziesmu tekstiem. Būtu jocīgi griezt nost ar nazi to, kas es jau esmu, kas iepriecina mani pašu. Zinu, ka manas dziesmas klausās ļoti dažādi cilvēki – gan bērni, gan vecāki ļaudis.
Līdzās visam tam tev vēl ir jauda gan būt dakterim Klaunam, gan piedalīties fondā “Līdzskaņa”, palīdzot grūtībās nonākušiem mūziķiem.
Esot dakterim Klaunam, jūtu, ka esmu īstajā vietā. Eju turp, lai apmainītos ar enerģiju. Zinu, cik svarīgi ir, ja kāds tev ikdienā uzsmaida, uzmundrina. Šobrīd, pat ejot pa ielu, mēdzu uzsmaidīt cilvēkiem. Uzsmaidīt svešiniekam – tas neko nemaksā. Kāpēc nepateikt kādai meitenei, ka viņai ir skaists mētelis? Šobrīd grūtībās nonākuši daudzi mūziķi, ne vienam vien ir vajadzīgi līdzekļi izdzīvošanai, bet daudziem pietrūkst tieši sociālās dzīves.
Kur pati uzlādē savas baterijas?
Gaisma, jūra, ūdens, cilvēki tev apkārt. Daru to, kas man pašai patīk.
___
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Pozitīvisms. Empātija. Drosme.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez ūdens. Esmu Ūdensvīrs.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Vadīt muzikālo lieluzvedumu “Precību spēles” Tukuma pilsētas svētkos.
Labākā izklaide?
Katrīna Dimanta “Heart Beats” Supernovas 2020 finālā:
