Latvietība pēc franču vai ebreju parauga? Pasaules piemērus pēta “Mājas Viesis” 15
Pirms vairāk nekā trīs gadiem Saeimā noraidītais priekšlikumu par latviešu tautības ierakstu pasē pilsoņiem arī bez latviskas izcelsmes nupat guvis deputātu atbalstu otrajā lasījumā. Viens no ierosinājuma autoriem Andrejs Judins to nosauca par atvērtās latvietības principu, kad cilvēkiem ar nelatvisku izcelsmi, kuri dzīvo Latvijā, izjūt piederību vietējai kultūrai un kuriem svarīgi tikt atzītiem par latviešiem, šāda iespēja tiktu dota. Mazākumā palika nacionāļi, tiesa, debatēs pat viņu līderis Raivis Dzintars atzina, ka svarīgāka par “asinību” ir valodas prasme un piederība kultūrai, tomēr priekšlikumu noraidīja, atsaucoties uz lielu sabiedrības daļu, kas nevēlas pieņemt šādu latvietības definīciju.
Kā vērtēt iespēju kļūt par latvieti bez latviskas izcelsmes, “Mājas Viesis” vaicāja kultūrsocioloģei Dagmārai Beitnerei-Le Gallai, vēsturniekam Leo Dribinam, psihologam Ivaram Austeram un sociālantropologam Klāvam Sedleniekam.
Paver latvietības vārtus
Tikai laji jeb nespeciālisti tautību mēra pēc asinsradniecības, profesionāļiem nav šaubu, ka realitātē tās pamats ir sociālās un kulturālās saiknes – līdzšinējo latvietības noteikšanas principu izrevidē sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Vēsturnieks Leo Dribins, asi vēršoties pret tautību pēc “asinsbalss” kā nezinātnisku un nepolitisku pieeju, par piemērotāko nosauc Vācijas modeli, kur katrs valsts pilsonis ir vācietis. Viņam tuvs esot arī franču definējums, ko it kā esot devis pats Napoleons Bonaparts, ka francūzis ir katrs, kas runā un domā franciski. Mūsdienu Francija gājusi tālāk par savu slaveno valstsvīru un karavadoni, jo pat atsakās grupēt pilsoņus etniskās kategorijās – likums viņu valstī aizliedz ievākt statistiku, kurā būtu dati par personas rasi vai etnisko piederību.*
Latvijā šos tautības noteikšanas paraugus tieši nepārņemt sarežģītās etniskās struktūras un lēnā integrācijas procesa dēļ, kurš ne tuvu nav beigu stadijā, atzīst Dribins un piebilst, ka, ja reiz ver plašāk latvietības vārtus, jāprot atsijāt blēži un labuma meklētāji.
Pasaulē pastāv arī mums tuvāks modelis, piemēram, Izraēlā nācijas izpratne joprojām balstās uz etnisko izcelsmi.
Latvijā Likums par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu tautību pilsoņiem, nepilsoņiem vai cilvēkiem ar bezvalstnieka statusu šobrīd atļauj nomainīt tieši pēc radniecības principa – pret savu tiešo augšupējo radinieku tautību divu paaudžu robežās. To var darīt vienu reizi mūžā, ja persona sasniegusi 15 gadu vecumu un var pierādīt radniecību ar minētajām personām.
Arī liela daļa sabiedrības, vismaz kā to parādīja 2012. gadā veiktā SKDS aptauja, par tautību spriež pēc etniskās izcelšanās (skatīt “Uzziņu”, Red.).
Piedāvātās izmaiņas paver plašākas latvietības iespējas, nosakot, ka pasē par latvieti sevi var ierakstīt cilvēks, kurš vismaz pēdējos 15 gadus pastāvīgi dzīvo Latvijā, augstākajā pakāpē prot latviešu valodu, ir piederīgs latviešu kultūrai, kā arī apzinās un vēlas publiski nostiprināt savu piederību latviešu tautai.
