FOTO. Latvijā vēl retums – saimniecība, kur top produkti no aitu piena 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Piemineklis Uzvaras parkā nav vienīgā padomju okupācijas palieka, kas jāaizvāc no mūsu zemes un prātiem – allaž tiešu un daudziem arī neērtu valodu runā izbijis trimdinieks, valodnieks un folklorists Austris Grasis. Par savām mājām viņš sauc paša atjaunotos Ģendertus Skaņkalnes pagastā, kur kopā ar sievu žurnālisti Ievu Freinbergu uztur latviskās kultūras centru.
Kā Dieva ausī – par noskaņu Ģendertu mājā teicis ne viens vien viesis. Jāpiekrīt. Uz lieveņa atbraucēju sagaidīt iznāk Austris, goda istabā pie malkas plīts rosās Ieva, nupat būšot gatava zupa. Kādas runas ar tukšu vēderu! Piesēžam pie lielā galda, kurš pieredzējis daudz gadskārtu un citu godu, kas te parasti notiek kuplā skaitā. Uz Jāņiem reiz sabraukuši ap divsimt viesu – kam tad negribas piedzīvot latviskākos svētkus pasaulē, kā līgošanu Ģendertos reiz nosaucis izcilais diriģents un komponists Andrejs Jansons.
Ik vasaru uz Austra lekcijām un citām nodarbībām salido ap četrdesmit vasaras skolas bērnu, lai nedēļu mācītos latviskās dzīves ziņu. Šogad par tematu izvēlēta latviešu mitoloģija, citureiz – baltu ciltis, valodas, arī padomju okupācijas laika atmiņas, kā ārzemju latvieti Grasi septiņdesmitajos gados Padomju Latvijā izsekojusi čeka.
Pirmo reizi okupētā Latvija Austri Grasi plašāk iepazina 1988. gada “Mikrofona” aptaujas koncertā, kur viņš kopā ar dēlu Kristapu dziedāja dziesmu ar brāļa Ulda vārdiem “Zeme, zeme, kas tā zeme, ja tev īstas brīves nav? Brīve, brīve, kas tā brīve, ja tev savas zemes nav?”.
Šis gads Austrim Grasim atnācis ar apaļu jubileju – 1. jūnijā aprit astoņdesmit, ko svinēšot tuvāko ļaužu lokā ar šampanieti un Ievas upeņu uzlējumu.
Kāda ir dzīve Dieva ausī?
Ieva: Nu tagad te ieradušies lāči, un es saprotu, kāpēc igauņiem ir ticējums, ka, ejot mežā, skaļi jādzied. To es arī pēdējos gadus darīju, bet Austris dzīvnieku aizbaidīšanai man sola mazu radioaparātiņu.
Austris: Tādos ekscesos kā Ieva es nepiedalos, viņa ar savu māsu ir sasēņojusi pat četrdesmit pilnus spaiņus!
Ieva: Ja ir baravikas, tad jāņem, bet reiz tā apmaldījos, ka nācās zvanīt ugunsdzēsējiem, par ko mani joprojām velk uz zoba, ka gribēju iepazīties ar glābēju puišiem.
Vai līdz Ģendertiem atnākusi arī nemieru duna no Uzvaras parka Rīgā?
Austris: To pieminekli jau sen vajadzēja nojaukt, bet nu ir pienācis pēdējais laiks to izdarīt.
Ieva: Manuprāt, tu biji pirmais, kas to nosauca par okupācijas pieminekli.
Austris: Es ieteicu, ka tā saucamais atbrīvotāju piemineklis oficiāli jāpārdēvē par okupācijas pieminekli, un tad redzēsim, kas tur dodas ziedot. Kad 1970. gadā pirmo reizi biju Latvijā, mans draugs advokāts Jānis Bērziņš izskaidroja, ka krievi sevi uzskata par atbrīvotājiem. Devos atpakaļ uz Stokholmu no Spilves lidostas, un viņš mani pavadīja, stāvam pie lielajiem dzelzs vārtiem, ieķēries ar rokām stieņos, lai parādītu, ka ir aiz restēm.
No kurienes tāda drosme un pārliecība, ka jābrauc?
Mani pārliecināja Uldis Ģērmanis, viņš teica – Austri, vajag izmantot katru iespēju. Kopā ar Bruno Kalniņu apmācīja, kā rīkoties pret čekas provokācijām.
Šeit pa pēdām jums sekoja čekisti, bet trimdā par braucieniem izmeta no studentu korporācijas.
Teica, lai vismaz atvainojos, ka braucu uz Padomju Latviju. Atbildēju, ka nebraucu uz Padomju Latviju, bet padomju okupēto Latviju, kas ir divas dažādas lietas.
Ieva: Trimdā bija daudz ļoti gudru cilvēku, taču bija arī nejēgas, kas tos, kuri brauca uz Latviju, pieskaitīja komunistiem, un tas bija lielākais bieds.
Austris: Bostonas Dziesmu svētkos bija paredzēts brāļu Grašu koncerts, kad tur ieradāmies, plakāti noplēsti un zāle atteikta, jo uzstājas sarkanie Graši.
Kāda trimdā bija ticība, ka Latvija atgūs neatkarību? Pie mums – jo ilgāk vilkās okupācija, jo arvien mazāk ļaužu uz to cerēja.
Kad gāju vācu skolā un stāstīju par Latviju, ka tā kādreiz būs neatkarīga, man neticēja. Liels bija gandarījums, kad pēc trīsdesmit gadiem satikāmies un mans klasesbiedrs teica – Austri, mēs toreiz par tevi smaidījām, bet, paldies Dievam, tev bija taisnība.
Jūsu dibinātā Latviešu tautas augstskola “Abrene” Francijā iegājusi vēsturē ar 1989. gada maija konferenci, kurā notika būtiska Latvijas Tautas frontes nostājas maiņa par labu Latvijas neatkarībai. Droši vien netrūka šķēršļu, lai to sarīkotu?
Ideja sarīkot Latvijas Tautas frontes (LTF) tikšanos ar trimdas latviešiem pieder toreizējam LTF valdes priekšsēdim Valdim Šteinam un valdes loceklim Arnoldam Klotiņam. 1988. gada rudenī viņi atnāca pie manis uz viesnīcu un jautāja, vai es nevarētu to noorganizēt. Pie Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēža Gunāra Meierovica, lai pārliecinātu par tikšanos, man vairākkārt bija jāmēro pāri par 500 kilometriem no manām mājām Bonnā pie viņa uz Minheni. Latvijā vajadzēja pārliecināt tautfrontiešus, jo ne jau šo ieceri atbalstīja. Vēl pāris dienas pirms konferences Edvīns Inkēns zvanīja ar kategorisku prasību to atsaukt, jo dalībniekiem nebūšot mandāta runāt LTF vārdā. Tikpat kategoriski viņam atbildēju, ka konference notiks. Par mandāta trūkumu runāja arī tautfrontieši Pēteris Laķis un Jānis Freimanis, bet tad notika brīnumi – Egils Levits un Ģirts Zēgners viņus tā apstrādāja, ka pēc tikšanās sarīkotajā preses konferencē Francijas presei Parīzē Laķis ziņoja, ka nolemts virzīties uz pilnīgu neatkarību. Jāatceras, ka iepriekš Tautas fronte runāja par brīvu Latviju brīvā Padomju Savienībā.
Ieva: Tā bija pirmā reize, kad tikās Latvijas un ārzemju latviešu politiskās organizācijas.
Trimdas latvieši arī turpmāk varēja būt nozīmīgs spēks Latvijas atjaunotnei, tomēr netika pilnvērtīgi izmantoti. Kāpēc, piemēram, jūs kā baltu filologu neredz kādas mūsu augstskolas mācībspēku sarakstā?
Pēc iesākumā pārspīlētas nozīmes piešķiršanas attieksme mainījās. Latvijas Universitātē Janīna Kursīte ierosināja man piešķirt Goda profesūru, biju sastādījis lekciju plānu un jau vajadzēja sākt lasīt, kad visu noraka Indriķis Muižnieks ar argumentu, ka man nav doktora grāda. Goda profesūra nav akadēmisks, bet goda tituls! Tas atkārtojās arī Vidzemes Augstskolā Valmierā, kur man piedāvāja docenta vietu. Iesniedzu programmu par folkloras nozīmi bērnu audzināšanā, taču saņēmu paziņojumu, ka vietas nebūs. Vēlāk Rihards Berugs teica, ka atteikuma iemesli bijuši politiski. Mazsalacas pusē, kur dzīvoju kopš 2000. gada, mani vēl ilgi sauca par vācieti – nu, ko tad tas mums stāstīs par latvietību!
Ieva: Nav jau pirmais gadījums, kad par trimdas latviešiem izsakās nicīgi, ka viņi nesaprot mūsu apstākļus. Savulaik Igaunijas valsts prezidents Tomass Hendriks Ilvess, kas arī nāk no trimdas, igauņiem uz to atbildējis – jūs man pārmetat, ka esmu trimdas cilvēks, kas nepazīst Igauniju, bet jūs paši neesat dzīvojuši brīvībā, kā tad varat atjaunot neatkarību un runāt par brīvību?
Vai tās bija bailes no jums kā cilvēka, kas runā tiešu un atklātu valodu, jo padomju laika okupācijas temats vienai daļai pie mums vēl arvien ir neērts?
Austris: Un joprojām par to nerunājam, piemēram, deju uzvedumiem Dziesmu svētkos, kas veidoti totalitāras ideoloģijas estētikā. Kā vecam dejotājam man tie izskatās tik uzspēlēti un mākslīgi. Pēdējos svētkos dejotāji uzstājās stilizētos arheoloģiskos tērpos, kādus neredzēja pat padomju laikos, un izdejoja Latvijas vēsturi. Kurā vietā tur bija mūsu vēsture? Tāda ampelēšanās vien. It kā Latvijā nebūtu folkloras kustības, bet Dziesmu svētki no tās gandrīz neko nav ieguvuši.
Dejotāji svētkos, visticamāk, jūtas latviski, piedalās ar lielu aizrautību un prieku.
Ieva: Viņi ar lielu deju prieku latvietību izdejo šādi, bet tā ir padomju latvietība, kas nākusi no padomju deju svētkiem, kur visi kustas perfekti un izskatās vienādi. Kad vēl strādāju Latvijas televīzijā, atceros, ka rādīja Dziesmu svētku gājienu un komentētājs par kādas trimdas latviešu deju kopas atšķirīgajiem tautastērpiem prātoja, ka laikam pietrūcis naudas, lai visiem iegādātos vienādus.
Austris: Tautas mākslā nekas nav vienāds, un parasti katrs velk mugurā sava dzimtā novada tērpu.
No padomju okupācijas laika daudz kas saglabājies arī valodā. Viens piemērs, ko saucu par pēdiņufiliju. Lai kāds man izskaidro, kāpēc jāliek pēdiņās māju nosaukumi? Kāda starpība starp Mazsalacu un Ģendertiem – nekāda! Saņēmu Mazsalacas Goda pilsoņa balvu, kurā šis nosaukums arī ielikts pēdiņās, tāpēc saku, ka esmu Goda pilsonis – pēdiņās! Vai nepienāks laiks, kad nebūs Brīvības piemineklis, bet piemineklis “Brīvība”. Aizvakar bijām Vidzemes koncertzālē “Cēsis”, nu kāpēc ne Cēsu koncertzālē? Lidosta “Rīga” ir Rīgas lidosta, un pēdiņas nav vajadzīgas.
Kādu laiku Mazsalacas vidusskolā mācījāt zviedru valodu un kultūras vēsturi. Kādi novērojumi izglītības laukā?
Latvijas skolās, pēc manas izglītības izpratnes, ir diezgan stulba faktu iekalšana, kas šķiet galīgi absurdi. Skolotājam jāiemāca skolēnam vērtēt un patstāvīgi domāt. Kultūras vēstures grāmatā atradu arī aplamības. Vai zinājāt, ka latviešu Dieviņš ir stalts, blonds jauneklis sirmā zirgā?
Latviešu tautas augstskolas iecere no Francijas pils pārcēlusies uz Ģendertu mājām. Kā sokas ar latviskuma mācīšanu?
Skolas beigās parasti izvērtējam, kas izdevies vai – ne, un man par lielu pārsteigumu bērni prasa vairāk lekciju, jo stāstu par lietām, par kurām viņu skolā nerunā.
Ieva: Egils Levits savā laikā teica, ja viņam vajadzētu latvietības ministru, šajā amatā liktu Austri Grasi. Vienai daļai joprojām ir ilūzijas, ka pietiek ar to, ka dzīvojam Latvijā, un latvietība atnāk pati. Nu nav tā. Piemēram, tieši trimdā bija saglabātas rotkalšanas tradīcijas, ka jebkurš tās varēja apgūt un nokalt sev rotas. Austris vai visu pasauli ir apceļojis, mudinot latviešu vīriešus vilkt tautastērpu, jo līdz tam tos vilka tikai sievietes, vīrieši ģērba frakas. Savā dvēselē un būtībā viņš ir dzīves skolotājs, tāpēc Ģendertu vasaras skolā māca arī to, kas katra cilvēka dzīvē ir svarīgi.
Ko darīt, lai bagātais latviešu garamantu pūrs kļūtu tuvs un saprotams ne tikai folkloristiem, bet arī plašāk?
Paliek tas, kam ir jēga, un nomirst, kam nav jēgas. Ja redzu, kā tautasdziesmas varu lietot, tās dzīvos. Un Jāņu naktī tās darbojas, tas pats Lieldienās, Vecgadā un arī Veļu vakarā, ko esam atveduši uz Mazsalacu un kas kļuvis par vienu no mūsu gaišākajiem un skaistākajiem pārdzīvojumiem, kad pošam veļu galdu, vārām veļu putru, sadedzam sveces, taisām vaļā logus un durvis un aicinām iekšā veļus, bet paši dodamies ārā un dziedam. Kad viņi ir prom, sēžamies pie galda, lai ēstu un dziedātu veļu laika dziesmas, kas ir tik skaistas kā gleznas – tu dziedi, dvēsele skan un sajūti aiz sevis visu garo senču rindu.
Austris: Veļu vakarā es burtiski redzu viņus sēžam pie Ģendertu galda.
Jāņi jūsmājās notiekot pēc rituāla, kas savulaik tapis kādā Abrenes seminārā. Kā panākt, lai svētki nepārvēršas teijāterī, kur vieni darbojas un citi tikai skatās?
Ieva: Pie mums Jāņi nav priekšnesums, ar kuru izklaidēt ciemiņus. Te neviens nav nopircis biļeti skatītāju zālē, bet visi kopā gatavojas svētkiem, arī mācās, kā tos svinēt, un saprot, ka dziedāt var jebkurš, ne tikai koristi vai “kondženi” beigušie. Ģendertos neviens netiek iekšā bez dziedāšanas pie vārtiem. Mums ir bijuši draugi, kas saka – mēs nedziedam, un tomēr arī viņi iesaistās. Tas nekas, ka pirmajā reizē nedaudz šķībi un no lapiņas, bet viņi ir saņēmuši dūšu un to dara! Un neba ar apdziedāšanos viņus izņirdzam, tikai labsirdīgi apceļam, un neviens raudādams neskrien projām. Bet diskusijas, vai viena novada līgotnei var izmantot cita novada melodiju, lai paliek folkloras pētniekiem, pārējiem ir labi, ka vispār dzied.
Vai jūsu tautas tradīciju mācības aiziet plašāk pasaulē?
Austris: Vesela rinda labu draugu, kas nopirkuši laukos mājas, turpina Ģendertu tradīciju savā lokā.
Ieva: To dara arī bērni, kas pie mums bijuši vasaras skolā un arī 3×3 nometnēs.
Austri, esat kurzemnieks, bet mājvietu atradāt Vidzemē.
Mazsalacas 3×3 nometnes laikā 1992. gadā mūzikas skolas direktoram Valdim Meijeram pastāstīju par savu sapni, ka gribu Latvijā guļbūvi. Kad viņš mani atveda uz Ģendertiem, sapratu, ka šī ir tā vieta – pie Salacas. Saimniecība bija nolaista, var teikt, grausts, mājai vismaz nebija iebrucis jumts, bet kūtij – gan. Tolaik brālēns teica – Austri, noplēst un būvēt jaunu! Starp daudzām sliktām īpašībām man ir viena ļoti laba – es spēju iedomāties, kā lietas varētu izskatīties nākotnē. Cik te ir ieguldīts, nespēju pat saskaitīt.
Ieva: Brigita Stroda, māksliniece no Austrālijas, kas tagad dzīvo Latvijā un taisa skaistus kroņus, par tevi teica, ka esi cilvēks, kurš redz pāri sētai.
Jau vairāk nekā desmit gadus par Ģendertiem gādājat kopā ar Ievu. Šeit esat svinējuši savas kāzas. Kā sagājāt kopā?
Austris: Tā lēnām.
Ieva: Pirmo reizi satikāmies intervijā, kurā viņš neklīrējās, kā to citi parasti dara, kad raidījumam palūdzu kaut ko nodziedāt. Man Austrī patika viss – kā viņš runā, jokojas, spēlē ģitāru, bet tolaik tikpat labi varēju gribēt Grasi no mēness kā Grasi no Vācijas. Pēc desmit gadiem, kad nejauši satikāmies brīvdabas muzejā, viņš mani uzaicināja Vecgadā ciemos. Biju šķīrusies, ar diviem bērniem, tāpēc kā mammai man bija svarīgi, kā veidosies attiecības ar viņiem, bet Austris ļoti labi pateica, ka nekad nebūs tētis, bet gan labs draugs. Bērni man ir pietiekami gudri un to pieņēma. Un tad, ak Dievs, kā to pasniegt pasaulei!
Austris: Mani tas galīgi neuztrauca.
Ieva: Ieradāmies Dievturu sarīkojumā Vaidavā, rokās sadevušies, un visi skatās, kas tur Austrim blakus. Toreiz pie sevis nodomāju, vai man par ko jākaunas, nē, esmu priecīga un lepna un turēšu Austra roku, lai viņi skatās!
Kā viens otru papildināt?
Redzu savu vecāku modeli – tāpat kā viņi viens otram prasīja padomu, arī es, it kā pat zinādama, kā rīkošos, tomēr pavaicāju Austra domas. Viņš ir tas gudrais, viedais, es vairāk uz āru.
Austri, un kāda ir Ieva?
Nav viņai ar nekādas vainas.
Kāds bija jūsu ģimenes modelis?
Mūsu ģimenē vienmēr daudz dziedāja. Tēvs bija skolmeistars, Rudbāržu pamatskolas pārzinis, mācīja visus priekšmetus, baznīcā spēlēja ērģeles, vadīja korus. Ienāca viņš no rīta pie mums ar brāli un saka, lai ceļamies, ka sarakstījis dziesmu balsīs, kas jāiemācās. Dziedājām arī lietuviski, jo tēvs bija uzaudzis Lietuvā un perfekti prata lietuviski. Tā es visu mūžu esmu dziedājis arī lietuviešu dziesmas un dažai labai zināju pat vairāk pantiņu nekā paši lietuvieši. Vēl nesen atradu sava tēva burtnīciņu ar nošu pierakstu.
Jums ir dēls Kristaps un trīs mazdēli, vai būs arī kāds sekotājs jūsu darbam?
Par dēlu man ir pārsteigums, ka sabiedriskā darbā, par kuru agrāk neizrādīja tieksmi, tagad apsteidzis mani. Viņš ir portāla “Latviesi.com” galvenais redaktors, darbojas diasporas konsultatīvajā padomē, savulaik bijis Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības priekšsēdis.
Ieva: Vecākais mazdēls Gatis ir vectēva kopija, sacer dzejoļus vācu valodā un labā kvalitātē!
Austris: Un tāds pats grāmatu tārps kā es bērnībā, puikas varēja ārā sist futbolu, es sēdēju un lasīju. Nesen uzdāvināju viņam no sava krājuma “Zemes atjaunotājus” (Aleksandra Grīna romāns.– I. P.) – grūti iet, jo nav gājis latviešu skolā, bet apsolīja man, ka izbursies.
Ieva: Atsauksmēs pēc kādas vasarskolas viņš ierakstīja: “Esmu lepns, ka mans uzvārds ir Grasis.”
Vizītkartes
Ieva Freinberga
žurnāliste
Mācījusies Rīgas 5. vidusskolā.
Studējusi sociālās zinātnes, komunikāciju un žurnālistiku Latvijas Universitātē.
Vairāk nekā 20 gadus strādājusi Latvijas Televīzijā par raidījumu vadītāju, žurnālisti, redaktori un scenāriju autori. Veidojusi raidījumu “Klēts”.
Kopš 2015. gada strādā par redaktori interneta portālā “Latviesi.com”, kā arī veido raidījumus un videofilmas par latviešiem ārzemēs.
No iepriekšējās laulības – meita Daina Emīlija (21) un dēls Ernests Jānis (24).
Austris Grasis
baltu filologs, skolotājs, folklorists
Studējis ģermānistiku un vēsturi Upsalas universitātē un baltu filoloģiju Stokholmas universitātē
1972.–2007. Baltu valodu lektors Bonnas universitātes salīdzinošās valodniecības institūtā.
1987.–1995. Latviešu tautas augstskolas”Abrene” (Francijā) direktors.
2007. gadā pārcēlies uz Latviju.
2012. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.
No iepriekšējās laulības – dēls Kristaps Grasis (52), vectēvs trīs mazdēliem.
