Latvieti pie zemes saista tradicionālās vērtības 0
RUCAVAS pagastā: Pūķis un “Zvanītāji”
Šajā “KZ” piektajā reportāžā no Latvijas pierobežu pagastiem viesojāmies Nīcas novada Nīcas pagastā un Rucavas novada Dunikas un Rucavas pagastā. Nīcas pagastam gan nav tiešas robežas ar Lietuvu kā Rucavai, taču tajā darbojas lielākais kultūras nams bijušajā Liepājas rajonā un atrodas tālākais Latvijas rietumu sauszemes punkts, kas iezīmēts ar tēlnieka Viļņa Titāna darināto robežzīmi “Zaļais stars”.
Kā stāsta Rucavas kultūras nama direktore Staņislava Skudiķe, Latvijas lietuviete, kura te strādā jau 33 gadus, pagastā cieņā pārrobežu sadraudzība starp folkloristiem, ansambļiem, deju kopām ar visiem piekrastes kaimiņiem un pagastiem – gan Sventāju, agrāko Latvijas, taču Kārļa Ulmaņa Lietuvai iemainīto teritoriju, kur joprojām dzīvo daudz latviešu, gan citiem. Nu tiek tēmēts arī uz Klaipēdas apriņķi. Arī 16. jūlijā Zvejnieku svētkos te ciemosies divas kapelas un dejotāji no Lietuvas.
JĀNIS PŪĶIS ar savu vareno seno instrumentu kolekciju, kā pats teic, ieperinājies pašā pagasta centrā, avārijas mājā bez elektrības un apkures, bet lieliem burtiem krāsotu uzrakstu pie sienas “Eintritt frei” (ieeja brīva – vāc. val.). To akcentēt ieteikuši vasarās ceļojošie vācu riteņbraucēji. Vācieši mīlot visu, kas par brīvu.
Kā septiņgadīgs puika 1941. gadā deportēts no Rucavas. Izaudzis Sibīrijā, tur apguvis muzicēšanu “čigānu fakultātē” (lasi – uz ielas). Pēc atgriešanās trīs gadus bijis ielu muzikants pašā centrā Līvu laukumā. Viens pats četri instrumenti – balss, akordeons, virs lūpas deguna flauta un ar kāju sit tā dēvētās kofera bungas. Nu jau piecpadsmit gadi riņķī, kopš spēlmanis atgriezies dzimtajā Dunikā. Viņa kolekcijā akordeoni, cītara, pat zāģis, uz kura var spēlēt, no ģitāras izveidota mandolīna, senie vārdi no tautas mutes īpašā grāmatā un arī sadāvināti piparoti suvenīri. Kad Rucavā notika “3 x 3” nometne, Jānim Pūķim, savulaik grupas “Pūķa muzikanti” dibinātājam, radās ideja Dunikā izveidot pašiem savu danču kapelu, jo tuvākā vien Pastendē. Tā radās slavenā lauku mūzikas kapela “Paurupīte” (nu tajā spēlē arī senču zemē atgriezusies Melburnas Mūzikas akadēmijā vijoli un kontrabasu apguvusi mūziķe), ļoti pieprasīta, tāpat kā pats Jānis Pūķis ar sarkanu puķi pie cepures.
“Zvanītāji” Rucavas mērogā ir kā Brīvdabas muzejs pie Rīgas. Ēka celta 19. gadsimta beigās, bet ar mājas īpašnieces Lilitas Patares atļauju te kopš 2001. gada Rucavas Tradīciju klubs. Tas radies, pateicoties SANDRAI AIGAREI (attēlā), kura, vēl strādājot Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, vadīja folkloras klubu. Atnākot uz Rucavu, Sandra vēlējusies iesākto turpināt, bet… iekritusi. Nezināju, cik daudzi rucavnieki sevi saista ar kristīgām tradīcijām, viņa saka. Kad mēģinājusi pirmo reizi svinēt ziemas saulgriežus, pieaicinot Rucavas etnogrāfisko ansambli un kapelu “Paurupīte”, ļaudis sākumā solījušies, bet atsaluši. Baznīckungs apelējis pie sirdsapziņas, bluķi vilkt un ķekatās iet klusajā Adventes laikā neklājoties. Sāp, ka Rucavā ir ārkārtīgi daudz nemateriālā kultūras mantojuma. Taču tieši tradicionālās vērtības mūs saista pie savas zemes.
Tagad Tradīciju klubam piepulcējušās arī pašapzinīgas, rokdarbos prasmīgas sievas, izveidojot Rucavas sievu kustību. Uz “Zvanītājiem” brauc no malu malām. Nesen viesojušās japānietes, arī holandiešu adītājas. Tūristi iecienījuši arī goda mielastu, kad ciemiņiem galdā liek Rucavas puses tradicionālos ēdienus – kartupeļus ar balto sviestu jeb leiti, tāpat riezi – rīvētu kartupeļu sacepumu ar krūtiņas gabaliņiem. Kamēr ciemiņi mielojas, rucavietes izrāda bagātības. Gadās, ka pēc tam “Zvanītāji” izpirkti vai tukši.
