Latvietes sapnis par aktiermākslas studijām aizved uz Pekinu un Losandželosu 3
MAIJA ARVENA OZOLIŅA (24) Ķīnā Pekinas medicīnas zinātniski pētnieciskajā institūtā “Kundawell” apguva ķīniešu ārstniecības veidus un imidžterapiju. Bet sapnis par aktiera darbu tomēr mudināja braukt studēt Filmu institūtā Losandželosā.
Lai labāk veiktos, Maija sava tēta uzvārdu Celms nomainīja pret mammas pirmslaulības uzvārdu Ozoliņa. Un Maijai pievienoja vēl otru vārdu Arvena, jo jutusi, ka šis vārds viņai ir vajadzīgs. Maija Arvena savu dzīvi dzīvo brīvi, droši un priecīgi… Nudien nekas nav jāizdomā – cik iedvesmojošs ir viņas ceļš uz mērķi. Maija Arvena stāsta.
Cik svarīgi sākumā netikt aktieros
Kad mammīte mani gaidīja, viņa divreiz apmeklēja rokoperu “Lāčplēsis”. Varbūt tas ietekmēja gan manu Latvijas mīlestību, gan vilkmi uz kultūru un mākslu. Rīgā katru dienu eju uz teātriem, koncertiem, nevaru bez tā dzīvot. Esmu pārliecināta, ka tas skan dīvaini, bet, jau ejot uz teātri, jūtu, ka izrāde un aktieru spēle man patiks. Zinu, ka atradīšu ko iepriecinošu, jo māksla māca cilvēkiem būt jaukākiem, mīļākiem. Mani saista aktiera iespējas būt dažādam, izdzīvot daudzum daudzas dzīves, patīk brīnišķīgais lomas iestudēšanas process. Pēc vidusskolas stājos aktieros. Neuzņēma, es esot par īsu. Paldies par to, citādi tagad nemācītos Amerikā. (Smejas). Bet tolaik, protams, mazliet noskumu. Mamma ierosināja, ka mēs abas varētu doties uz Maskavu uz cigun (ķīniešu vingrošana) semināru, ko vadīs pasaulslavenā šīs jomas autoritāte profesors Sjū Mintaņs. Profesors tolaik bija nolēmis Pekinā dibināt jaunu medicīnas zinātniski pētniecisko institūtu “Kundawell” un rosināja semināra dalībniekus pieteikties, ja kāds vēlas studēt ķīniešu ārstniecību. Es pieteicos. Kāpēc? Kad netiku aktieros, sapratu – man vajag sevi pilnveidot. Jau iepriekš, apgūstot cigun meistarību, biju apmeklējusi Ķīnu ne reizi vien. Un zināju, ka Ķīna ir vieta, kur varu augt. Bet nu studijas – tas ir ļoti nopietni.
Tālab uz Ķīnu devos pusgadu iepriekš, lai iemācītos ķīniešu valodu un rakstību, papildus apguvu arī jāšanas prasmi un zobena dejas. Man tolaik bija tikai astoņpadsmit gadu. Paldies vecākiem, ka mani palaida tālajā ceļā.
Ko gan būtu palīdzējušas viņu bažas? Bet viņi man ļoti ticēja un tas deva papildu spēku. Pabeidzu “Kundawell” medicīnas institūtu, re, kur mans diploms! Pēc Ķīnā pavadītā studiju laika jutos daudz stiprāka, vairāk nobriedusi. Bet mans mērķis vienalga bija apgūt aktrises profesiju.
Bieži vien pazaudējam mērķi, kad pietrūkst pacietības. Būtu vēl mēnesi pacietušies, būtu sasnieguši iecerēto. Viss ir iespējams, ja domā pozitīvi. Es vienkārši to zinu. Jo mēs dzīvojam tā, kā mēs dzīvojām. Mūsu tagadne ir projekcija no tā, kā dzīvojām pagātnē. Kā mēs domājam tagad, tā mēs dzīvosim vēlāk. Cik vēlāk? To grūti pateikt. Citreiz uz mērķi jāiet piecus gadus. Vajag domāt, iztēloties, tā jau ir tā doma. Galvenais – tik iet uz priekšu. Lai kā tevi nomin, iet uz priekšu. Man aktiera darbs ir tik svarīgs, ka man ir vienalga, kā mani kritizē. Un tā nu es iestājos Ņujorkas Džuljārda skolā teātra aktieru nodaļā.
Viss ir iespējams!
Iepriekš mani draugi kinooperatori nofilmēja mani trīs etīdēs, un, kad Amerikas pasniedzēji tās bija noskatījušies, braucu uz iestājpārbaudījumiem. Kad jau biju uzņemta Džuljārda skolā, mācību spēkiem ieminējos, ka labprātāk tomēr vēlētos mācīties nevis par teātra, bet gan kino aktrisi. Domāju, ka kino mans īsais augums netraucēs. Filmās taču iespējami arī visādi triki. Daudzi būs dzirdējuši Eduarda Pāvula stāstus, ka “Zvejnieka dēlā”, lai Pāvuls izskatītos garāks, aktierim Harijam Avenam bijis jāiet pa grāvi. Tā nu Džuljārda skolas mācību spēki ieteica man doties uz Losandželosas Filmu institūtu. Man patiešām ir prieks, ka varu mācīties to, kas patīk. Ar studentu vīzu strādāt nedrīkst, bet vecāki atbalsta, viņi man atdod visu. Losandželosas Filmu institūtā māca skolotāji, kuri Silvestra Stallones ziedu laikos bija viņa aģenti, kuri ar Entoniju Hopkinsu kopā lasa viņa lomu tekstus. Satikām cilvēku, kas producējis filmu “Borna mantojums”. Jautājām, kā viņš sasniedza savu mērķi – kļuva par producentu. Pirmais – nesolu vairāk, kā varu izdarīt. Otrais – lai kā mani nospiež zemē, vienmēr eju uz priekšu. Un trešais – esmu centīgs. Viņš pastāstīja, kā iepazinies ar slaveno režisoru Stīvenu Spīlbergu. Producents nācis no filmēšanas laukuma, aši sasveicinājies ar kinoļaudīm, kuru vidū bijis arī Spīlbergs, paņēmis maizīti un aizskrējis strādāt. Pēc vairākiem gadiem Spīlbergs šo epizodi atcerējies un saviem darbiniekiem teicis – atrodiet man to cilvēku, kam darbs ir svarīgāks par ēšanu. Amerikā daudz kas atkarīgs no centības. Arī mūsu tautas dziesmas stāsta – strādājiet, strādājiet, strādājiet! Man ļoti patīk šī: “Pilna sēta vītoliņu sidrabiņa lapiņām. Vai te bija Dievs dzīvojis, vai tie mani bāleliņi?” Es iedomājos – cilvēks savām rokām, ar savu darbu uztaisa dievzemīti, paradīzi zemes virsū. Jāstrādā – tā ir panākumu atslēga. Mūsu dzīve ir kā eskalators, kas iet uz leju. Ja mēs stāvam, slīdam lejā, nekas cits neatliek, kā rāpties uz augšu.
Losandželosa ir bagātākais ASV štats, bet cilvēki dzīvo kā mēs šeit, Latvijā. Tur tāpat vairākums pārtiek no rokas mutē, īrētos dzīvokļos. Vienīgais, kas viņiem ir – sociālās garantijas un auto.
Kā mēs dzīvojam, atkarīgs no mums pašiem. Vienmēr ir laiki, kad ir vieglāk, kad grūtāk, pacēlumi un kritumi. Jāsaņemas, lai cik grūti būtu, jādomā pēc iespējas pozitīvāk, jāiet uz priekšu, un kaut kad tu izsitīsies. Tas ir dabas likums.
Kopā ar studiju biedriem filmējamies “Universal” studijas paviljonos. Tie ir treniņdarbi, ko filmē mūsu studiju kolēģi režisori, operatori. Esmu uz izķeršanu ar visu īso augumu (1,57 cm). (Smejas.) Varu izspēlēties pēc sirds patikas. Līdztekus aktiera meistarībai, runai, kustībai, dejai un citiem priekšmetiem apgūstu arī tai dzi, un ar pedagogu sarunājos ķīniski. Pati apgūstu arī arābu valodu. To pašu Staņislavski mācāmies, viņš ir teātra tēvs arī Amerikā. Tāpat studējam citas metodes. Sapņu lomas? Man patīk vēsturiskas lomas, Šekspīra, Blaumaņa, Raiņa lugas. Mans mīļākais rakstnieks ir Jānis Akuraters. Svešumā man bieži prātā nāk viņa brīnišķīgais dzejolis par Latviju: “Sniegi kad vijas un nakts ir visgarākā,/ šī teika man atmostas sirdī kā brīnišķā valodā./ Iz sniegiem mazs karodziņš šaujas un plivina sarkansbalts/ Un liesmo savādā gaismā, kaut pusnakts un gaiss ir tik salts.” Reizēm atceros, kā jauniešu pulciņā apmeklējām sirmos leģionārus. Nopirkām mazas dāvaniņas, braucām ciemos un padziedājām viņiem, lai iepriecinātu. Kā spēju saglabāt gaišumu? Es jūtu līdzi cilvēkiem, bet man pašai nav sāpējis, jo visās situācijās es ātri atrodu kaut ko pozitīvu. Vienīgi dažreiz atļauju sāpēm ienākt sevī, jo aktierim jāzina, kā tas ir.
Nav skaistākas sajūtas par to, ka tev ir mīlestība un pateicība kopā. Un ja vari to dot. Kaut ko labu vienmēr vajag teikt. Neuzskatu, ka tā būtu liekulība, ja jūti – saki. Bet par slikto gan paklusē. Sliktā pietiek, vajag pozitīvo.
Mani ceļi ved tā, lai es pēc iespējas vairāk varētu palīdzēt cilvēkiem Latvijā. Tas ir mans dzinulis. Atceros, man bija kādi pieci gadi, saulīte sēdās, un es prātoju – kāpēc mēs dzīvojam, kas ir tas iemesls? Ģimenei, karjerai, naudai? Neviena iespēja neapmierināja. Tad izdomāju, ja reiz esmu pasaulē – jāpalīdz citiem. Citādi neredzu jēgu, kāpēc kaut ko vispār daru. Kad man bija sešpadsmit, Lāčplēša dienas vakarā Daugavmalā ierados, tērpusies kā strēlnieciņš tikai baltā šinelī. Televīzija klāt un jautā, kāpēc esmu šeit? Atbildēju: es ļoti mīlu Latviju, tas ir mans skābeklis, kāpēc es dzīvoju. Esmu līdzīga savam tēva tēvam Dāvidam Celmam, kurš bija strēlnieks. Esmu pasauli redzējusi un droši varu teikt – ja cilvēks nemīl savu zemi, viņš citā zemē neko nesasniegs. Nav nekā svarīgāka par saknēm, dzīve tevi visur kur var aizvest, izlocīt, bet Latvija jāpatur sirdī. Šī mīlestība pārvedīs mājās gan pēc studijām, gan darba svešumā. Esmu jau izdomājusi – rosināšu savus bagātos studiju biedrus, lai viņi brauc filmēt uz Latviju, tad šejienes kinoprofesionāļiem būs darbs. Te, Filmu institūtā, dzirdēju – kad Stallonem pārmet, ka ne visas viņa filmas ir ar mūžības mēru sveramas, viņš atbild – jā, bet simts cilvēkiem esmu sagādājis darbu.
