Latvietes pieredze bērnu slimnīcā Igaunijā: tur mammām ne par ko nav jāuztraucas 0
Autore: Aija Rutka, Calis.lv
Pēdējā laikā mammas sociālajos tīklos un ar mediju starpniecību mēģina aktualizēt vairākas lietas, kas saistītas ar bērna un kāda tuvinieka uzturēšanos slimnīcā. Viens aktuāls jautājums – mammai vai kādam citam mazajam pacientam tuvam cilvēkam, kurš ar viņu uzturas slimnīcā, nav iespēju paēst siltu ēdienu. Proti, šāds pakalpojums netiek piedāvāts. Lūk, esam saņēmuši kādas mammas pieredzes stāstu! Sieviete ir latviete, un ar savu mazo dēliņu pabijusi slimnīcā gan Latvijā, gan Igaunijā, kur mammām, kopā ar mazo veseļojoties, neesot jāsatraucas ne par ko – nedz par higiēnas līdzekļiem, nedz ēdināšanu.
“Gribu dalīties pieredzē par uzturēšanos bērnu slimnīcā Latvijā un Igaunijā. Šobrīd māmiņas sociālajos tīklos diskutē par to, ka ar krūti nezīdošām mammām slimnīcas ēdināšana bērnu slimnīcā nav pieejama pat par samaksu. Bieži māmiņām nākas tā arī iztikt bez kārtīgas, siltas maltītes visu slimnīcā uzturēšanās laikā, jo ne vienmēr ir iespēja mazulim atrast kādu aukli uz neilgo brīdi, lai aizietu līdz veikalam vai kafejnīcai.
Es arī ar savu mazuli, kuram bija divi mēneši, uzturējos Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, Vienības gatvē, Rīgā. Nevarētu teikt, ka es kārtīgi zīdīju savu bērnu, pārsvarā viņš ēda no pudeles. Pie krūts liku viņu tikai naktīs, taču ar to pietika, lai slimnīca mani nodrošinātu ar siltām maltītēm trīs reizes dienā. Man par to nekas nebija jāmaksā. Jau toreiz prātoju, kas būtu noticis, ja man nebūtu pieejamas siltas maltītes. Mans bērns ārkārtīgi bieži raudāja, viņš skaļi kliedza. Dažkārt bija sarežģīti pat aiziet sterilizēt viņa pudelīti vai aiziet uz labierīcībām, jo viņš sāka kliegt un mani jau meklēja māsiņas. Kliegt viņš nedrīkstēja cirkšņa trūces dēļ.
limnīcā biju ieradusies no attāla Latvijas novada. Rīgā man nav radu, kuri atnāktu pie manis un varētu pieskatīt mazo, gadījumā, ja būtu vajadzējis iet pēc ēdiena uz kafejnīcu vai veikalu. Palātā biju viena. Nebija arī tādu palātas biedreņu, kurām lūgt palīdzēt.
Pavisam atšķirīga attieksme pret māmiņām ir Igaunijā, kur dzemdēju mazuli. Tā kā bērnam sākās dzelte un bija problēmas ar ēšanu, mēs bērnu slimnīcā Tallinā pavadījām teju divas nedēļas. Atšķirībā no Latvijas, tur ēdināja visas māmiņas, neatkarīgi no tā, vai viņas baro mazuli vai nebaro. Turklāt ēdināšanas telpā varēja iekļūt jebkurā laikā, lai paņemtu kādu piena vai jogurta paku, siltu tēju vai kādu citu dzērienu, kā arī bieži bija pieejamas bulciņas.
Patiesībā, atrodoties slimnīcā Tallinā, māmiņām nav jāraizējas ne par ko, kas saistīts ar viņu pašu vai bērna higiēnu. Dušas telpa bija palātā, slimnīca nodrošināja halātus un dvieļus. Bērnam katru dienu tika izsniegts nepieciešamais vienreizējo autiņbiksīšu skaits, tāpat slimnīca nodrošināja vitamīnus un medikamentus, ja tādi bija nepieciešami, pat māneklīti, arī uz vietas lietojamas drēbes mazulim. Izrakstoties no slimnīcas, man bija jāsedz izdevumi par savu uzturēšanos. Es samaksāju 17, 50 eiro. Manuprāt, tas spilgti ataino attieksmes atšķirību pret mazuļiem un māmiņām Latvijā un Igaunijā. Vēlos arī piebilst, ka Tallinas slimnīcas bērna ārstējošā ārste iedeva man savu mobilā tālruņa numuru un aicināja zvanīt jebkurā brīdī darba laikā, ja esmu par kaut ko noraizējusies.”
Veselības ministrijas (VM) komentārs par bērna tuvinieku ēdināšanu, esot kopā ar mazo slimnīcā, bija lakonisks: “Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā ēdināšana tiek nodrošināta barojošajām māmiņām. Citos gadījumos bērnu pavadošās personas (mamma, tētis u.c.) var par maksu iegādāties ēdienu slimnīcas kafejnīcā.” To sniedza ministrijas Komunikācijas nodaļas preses sekretāre Agnese Zarāne.
Arī BKUS Komunikācijas un mārketinga daļas vadītāja Vita Šteina apstiprina, ka mammām, kuras bērnu nebaro ar krūti, ēdināšana nav nodrošināta. Taču viņa norāda, ka tie nav slimnīcas radīti apstākļi.
Mammas varot paēst vai nu slimnīcas ēdnīcā, vai pārtiku iegādāties veikalā. Šteina tāpat atzīmē, ka mammas, kurām nav neviena cita palīga, var vienoties ar medicīnas personālu, lai viņām atnes ēdienu, vai arī palūgt pieskatīt bērnu, kamēr pašas aizdodas paēst. Tas esot loģistikas jautājums. Kā pretimnākšanu mammām Šteina min arī slimnīcas telpās uzstādītos silto dzērienu automātus, lai bez stāvēšanas rindā kafejnīcā varētu iegādāties tēju vai kafiju.
Kāda mamma, kura jau iepriekš ir dzirdējusi šāda veida atrunas, sarunā atzīst: “Par kafejnīcu – nu nezinu, kā viņi domā “pasūtīt ēdienu”. Man māsiņa teica, ka var aiziet un paēst. Bet brīvdienās tik un tā slēgta! Vārdu sakot, neviens nevar atzīt, ka ir bardaks.”
