Kosmētikas biznesā strādā arī vīrieši 0
Lielākais Anne Nature noieta tirgus ir Turcijā, jo pati Skaidrīte dzīvo lielākoties tur. Galu galā produkta dzīve veikalos ir jāpieskata. “Aizeju un redzu, ka kāds produkts ir izpirkts vai nav nolikts tā, kā teicu. Pārdevējs saķer galvu: vai, tiešām, aizmirsu, tūlīt salikšu! Citreiz veikalam nav, ko samaksāt. Tad iedrošinu pasūtīt un norēķināties pēc tam. Svarīgi, lai produkts ir pieejams.
Uzņēmuma komanda nav liela, turklāt visiem ir vēl cits darbs. Neesam tik lieli, lai tas kādam būtu pamatdarbs. Produktus pārdod pārsvarā ekoveikalos, un tur ir to īstā vieta. Ja parastajā veikalā blakus stāvēs Nivea par 5 lirām un mans ekokrēms par 35 lirām, tas nebūtu pareizi.”
Jautāta, kāda Turcijā ir attieksme pret sievieti uzņēmēju, Skaidrīte uzteic šīs valsts ekoveikaliņu burvību un personiskās attiecības, jo tajos par pārdevējiem parasti strādā īpašnieki. “Šis biznesa sektors ir ļoti savdabīgs – ekocilvēki lielākoties dara to, kas atbilst viņu pārliecībai. Pieņemu, ka, teiksim, metālapstrādes industrijā mani nospiestu kā mušu. Darbojos nosacīti maigā nišā, bet tas nenozīmē, ka te ir tikai sievietes! Kosmētikas biznesā lielākā daļa ir vīrieši.”
Skaidrīte novērojusi, ka Turcijā ekobizness bieži vien ir blakusnodarbe, tā īpašniekiem pieder arī lieli, svarīgi uzņēmumi, piemēram, kādam esot elektroģeneratoru kompānija ar 300 darbiniekiem.
Apmāti ar plastmasīgo, smaržīgo, krāsaino
Latvijā cilvēki vairāk domā par ekoloģiju. Turcijā tikai pamazām attīstās ekotirdziņi, bet visi pārsvarā ir apmāti ar smaržīgu, plastmasīgu, krāsainu produkciju, novērojusi Skaidrīte. “Apģērbu uzskata par stilīgu, ja tas spīd. Lielveikalā cilvēki iepirkumu ratiņos liek pieclitrīgas veļas mīkstinātāja pudeles. Kad mūsu kaimiņi izkarina izmazgāto veļu, tā ož tik spēcīgi, ka nevaru paelpot. Turkiem svarīga ir oža, turklāt viņi ir pārmēru tīrīgi – teju visur uzkopšanā izmanto hloru un spirtu, pat publiskajās tualetēs izliek naftalīna tabletes, lai skaidrs, ka ir veikta dezinfekcija. Reklāmās visvairāk redzami tīrīšanas līdzekļi.”
Kā tas ietekmē iedzīvotāju veselību? “Ļoti slikti,” viņa atzīst. “Nevaru teikt par visiem, jo neesmu redzējusi statistikas datus, bet gandrīz katrā draugu vai radu ģimenē kādam ir alerģija, mana vīra ģimenē – visiem!” Ar vietējiem runāt par nekaitīgu sadzīves ķīmiju un dabisku kosmētiku esot grūti. “Mani saprot ekoveikalos, bet ārpus tiem…”
Turcijā – ķeizargriezienu bums
Jautāju, kā Skaidrīte iepazinās ar vīru. “Tas notika gaisā,” viņa pasmaida. “Ozans bija mans ceļabiedrs Turcijas iekšējā lidojumā, abi braucām darba darīšanās. Apbūra ar savu erudīciju, laipnību un izpalīdzību.”
Visi trīs bērni dzimuši Latvijā, un tā bijusi apzināta izvēle. “Gaidot pirmo un arī otro bērnu, vēl tik labi nepratu turku valodu. Mani atturēja arī tas, ka Turcijā, ja vien ir kaut cik naudas, grūtnieces izvēlas ķeizargriezienu. Ārsti paši veicina, lai dabiskas dzemdības nenotiktu. Gaidot otro mazuli, ārste sāka stāstīt, kādi plīsumi man var rasties un ka ķeizars ir drošākā izvēle. Privātās slimnīcās ķeizargrieziens ir pašsaprotams, smalkas dāmas taču nedzemdēs! Arī visām manām draudzenēm bijis ķeizargrieziens. Mani šāda attieksme biedēja. Ja es vēlētos pati dzemdēt Aleksu, kurš nāca pasaulē piecus kilogramus smags, man neviens to neļautu!”
Kā Skaidrītes izvēli uztvēra Ozans, kurš pats ir ārsts Turcijā? “Viņš klausījās un klusēja, jo jādzemdē bija man. Vispār viņš ļoti lepojas ar manis izvēlēto ceļu un Latviju uzskata par valsti, kur cilvēki dzīvo saskaņā ar dabu un ir ļoti veselīgi, ja neskaita alkohola pārmērīgo lietošanu.”
Turcijā ir labi attīstīta veselības apdrošināšanas sistēma un privāto slimnīcu bizness – tās tur ir kā piecu zvaigžņu viesnīcas ar vissmalkāko servisu un modernāko aparatūru. “Neraugoties uz šo spozmi, man nav nācies satikt dakteri, kuram varu uzticēties līdz galam. Piemēram, bērnu ārstēšanā vienmēr viss ir paredzami – antibiotikas un ķīmiskie sīrupi,” Skaidrīte nopūšas. Arī viņas vīrs, kurš ir labs speciālists savā jomā – onkoloģijā, atsāpināšanā – un nodarbojas ar pētniecību, attieksmē pret ārstēšanos ģimenē nav dabas cilvēks. “Ja bērns klepo, es sāku kaut ko jaukt no dabas līdzekļiem, bet viņam vienmēr gatavībā ir smagā artilērija. Par to mēs strīdamies. Taču man ir arī gadījies slimību ielaist, mēģinot tikt galā ar zālītēm un tējām, tāpēc vienmēr vēroju mazos slimotājus un piekāpjos, redzot, ka ar tautas gudrību ir par maz. Grūti būt citādai, visu laiku kādam kaut kas jāpierāda.” Tiesa, arī paši turki beidzot pamanījuši, ka ar medikamentiem pāršāvuši pār strīpu, un pašlaik valsts līmenī tiek ierobežota antibiotiku lietošana.
