Latviete Turcijai palīdz līdzināties ES prasībām 1
Turcijas vārds pēdējos mēnešos plašsaziņas līdzekļos galvenokārt parādās saistībā ar Sīrijas konfliktu, bēgļu jautājumu un regulārajiem terora aktiem. Tomēr ir arīdzan vēl cita šķautne, par kuru runā ļoti maz. Tie ir ES pārrobežu projekti, ar kuriem savienība bez atlīdzības palīdz lielajai austrumu valstij ikdienā dažādās nozarēs ieviest mūsu izpratnē pašsaprotamus standartus. Šo projektu īstenošanā ir iesaistīti arīdzan Latvijas eksperti. Fizikas zinātņu doktore, Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas vadītāja RŪTA BENDERE pirms vairākiem mēnešiem Turcijas dienvidaustrumos, Diarbakiras reģionā, palīdzēja vietējai pašvaldībai veidot atkritumu apsaimniekošanas sistēmu un klātienē iepazinās ar turku tradīcijām.
– Kādi ir projekta, kurā darbojaties, mērķi un svarīgākie secinājumi?
– Mēs esam starptautiskā brigāde, kas īsteno atkritumu sistēmas izveidi. Es biju atbildīga par atkritumu apsaimniekošanas modeļa izvēli un izveidi. Proti, kādā veidā tālāk pašvaldībai darboties. Ekonomikas zinātņu doktors no Rumānijas darbojās ar ekonomikas jautājumiem, speciālists no vācu kompānijas gatavoja atkritumu noglabāšanas vietas izveidi, pārlādēšanas stacijas būvniecību. Somijas speciāliste darbojās ar iepirkumu lietām, vērtēja turku vēlmes, kādus iepirkuma dokumentus jāgatavo, kādas prasības jāizvirza. Osgurs, vietējais puisis, beidzis ASV maģistrantūru, samērā labi rakstīja un runāja angļu valodā, tāpēc mums palīdzēja ne tikai izprast vietējo situāciju, bet arī tulkot. Turki angļu valodu nezina pārāk labi, lai gan viņiem ir pat vidusskolas un fakultātes augstskolā, kur mācības notiek vien angļu valodā. Ja vēlies, lai veikalā kāds saprot, atsevišķs cilvēks kādus vārdus angļu valodā zinās. Visnepatīkamākais – tevi nesaprot arī iestādēs, kur vajadzētu zināt. Piemēram, uzņēmumā, kas nodarbojas ar starptautisku biļešu pārdošanu. Starptautiskās lidsabiedrības biļešu pārdošanas birojā man bija jārāda “Google” kartē, uz kurieni vēlos doties. Turki ir ļoti draudzīgi, atsaucīgi. Projekts paredz atkritumu saimniecības poligona izveidi, privātās publiskās partnerības izveidi atkritumu apsaimniekošanā, maksas ieviešanu par pakalpojumiem, atbilstošu likumu izveidi, iepirkumu veikšanu un citu pasākumu īstenošanu Diarbakiras reģionā.
Turcijā ir pieraduši pie atšķirīga naudas sadalījuma. Viņi par dzīvokļiem maksā dārgi, ir vēl daudz dārgu izmaksu. Turkiem būs neparedzama reakcija, kad piepeši būs jāmaksā par atkritumiem, kas nekad agrāk nav darīts. Teicu, ka viņiem sākumā vajadzētu prasīt naudiņu no iedzīvotājiem nevis pēc radīto atkritumu daudzuma, lielās ģimenes to nespēs maksāt, bet pēc apdzīvotās telpas, pēc kvadrātmetriem. Tas nav risinājums ilgā termiņā. Salīdzinājumam – Latvijas gadījumā ir tieši otrādi.Mums Latvijā atkritumu apsaimniekošanas maksu nosaka atbilstoši viena cilvēka vidēji radītajam atkritumu daudzumam.
– Tātad atkritumu apsaimniekošanas nozare Turcijā nav atbilstoša ES prasībām?
– Tā ir aptuveni tāda, kā Latvijā pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Turcijā nav izveidota sistēma “atkritumu radītājs maksā”. Lai ierobežotu nelegālo atkritumu vākšanu no konteineriem, privātpersonām ir aizliegts šķirot atkritumus. Tomēr šo aizliegumu apiet. Privātpersona vāc otrreiz izmantojamās izejvielas un nodod tās uzpircējam, juridiskai personai, kas tālāk šos atkritumus pārdod firmai, kas tos pārstrādā. Šīs privātpersonas parasti ir bērni, pusaudži no daudzbērnu nabadzīgām ģimenēm, kas ar ratiņiem un maisiem pirms atkritumu savākšanas mašīnas ierašanās ložņā pa konteineriem. No šiem puišiem arīdzan nāk smārds, viņi, protams, neizmanto aizsargmaskas, speciālu apģērbu, kas, piemēram, sargātu rokas no ievainojuma ar asumiem. Protams, šajā modelī nodarbināti ir vairāk iedzīvotāju, tomēr cilvēks, kas pirmais vāc atkritumus, nerūpējas par savu veselību, to nedara arīdzan neviens cits. Atkritumu šķirotāju naudas ienākumi ir šādi: par kilogramu savāktā PET viņi saņem 60 centus, par augsta blīvuma polietilēnu – 50 centus, par stiklu – 10 centus, par papīru – 15 centus. Viņi vāc vien to, ko tālāk var pārdot, vērtīgo izejvielu. Pirmām kārtām – plastmasu, polietilēnu un alumīniju. Tas kilogramā maksā vienu eiro. Pasaules tirgū alumīnija kanniņa kilogramā maksātu desmit reizes dārgāk.
Ar tādu valsts sistēmu atkritumu saimniecību attīstīt nevar. Patlaban Turcijā vissvarīgākais ir izveidot kopējo sistēmas ķēdi, sākot no politiskajiem lēmumiem, likumiem un līdz to praktiskai īstenošanai.
Atkritumu saimniecības nozarē ES palīdzība Turcijai ir diezgan liela, jo šajā valstī vides speciālistiem nav zināšanu. Nevienā Turcijas augstskolā nelasa kursu par atkritumu saimniecību. Karstais klimats bremzē infekciju izplatīšanos, tāpēc Turcijā īsti nejūt vajadzību, kāpēc par atkritumu apsaimniekošanu būtu jāmaksā atkritumu radītājiem.
– Vai tad, piemēram, mājsaimniecības Turcijā par atkritumu apsaimniekošanu nemaksā?
– Maksā kaut ko līdzīgu dabas resursu nodevai, turklāt vien tās mājsaimniecības, kas izmanto centralizēto ūdensvadu. To īpatsvars ir aptuveni 50%. Maksa par ūdeni un atkritumu apsaimniekošanu vienai mājsaimniecībai kopā ir 10 – 15 centi mēnesī. Visu citu apmaksā pašvaldība, kurai šā iemesla dēļ nav naudas sociālajiem pabalstiem un kultūras pasākumu rīkošanai. Cilvēki Turcijā nezina, cik maksā atkritumu apsaimniekošanas pakalpojums.
– Kāds iespaids palika no tā, ko redzējāt apkārt? Piemēram, par plašsaziņas līdzekļiem?
– Turcijā ir ļoti daudz televīzijas kanālu. Tie galvenokārt raida propagandas ziņas, valsts viedokli. Kanāli “brīvdomātāji” nedarbojas. Izklaides programmas ir diezgan vienkāršotas. Ačgārns ir priekšstats, ka Turcijā ir diezgan noraidoša nostāja pret rietumvalstu ģērbšanās paradumiem un stingras uzvedības normas. Izklaides programmās redzam, ka dziedātājas valkā dziļi dekoltētas kleitas, stipri atšķirīgi uzvedas. Tas skatītājiem izklaides momentā patīk. Vienlaikus informatīvu, izglītojošu programmu par norisēm dabā, par piesārņojumu, par to, kas būtu, piemēram, bērniņiem vai pieaugušajiem cilvēkiem vajadzīgs, – tādus raidījumus gandrīz neredzēju. Turcijas kolēģi stāstīja, ka par šīm tēmām vēsta maksas kanāli, tomēr tie nav valsts kanāli un tie nav visiem. Vēl – TV praktiski neraida citās valodās. Daži kanāli ir angļu valodā, tie izteikti rāda diezgan zemas kvalitātes sadzīves komēdijas. Televīzija ir stipri bloķēta. Daži kanāli ir angļu valodā, tie raida speciāli izmeklētus sižetus un programmas, kas neko īpaši labu par Eiropas vai ASV kultūru, par tās sasniegumiem nevēsta. Īpaši jau nerāda arīdzan negatīvas lietas. Rāda visvienkāršākās, viselementārākās sadzīves situācijas, komiskus, zemas kvalitātes produktus, kas nav garu ceļoši. Turki nerosina savējos, kas apgūst svešvalodu, kas vēlas zināt kaut ko par citu pasauli, redzēt, kas notiek aiz Turcijas robežas.
