Jums pie somas ir lentīte Latvijas karoga krāsās. Vai himnu arī dziedat – “Dievs, svētī Latviju”? 56
Jā, himnai ir labi vārdi. Dievs ir viens, un Dieva svētība mums visiem vajadzīga.
Kā jums radās interese par islāmu?
Skolā pēc vēstures stundās mācītā gribēju uzzināt vairāk par citām reliģijām, ne tikai par kristietību. Lasīju bibliotēkā atrodamās grāmatas par pasaules reliģijām. Par kristietību man bija radies iespaids kā par reliģiju, kas atrauta no reālās dzīves – ka ir daži, kas diendienā iet uz baznīcu, bet vairumam tā nav būtiska dzīves sastāvdaļa. Tad nāca arī politiskie notikumi – 11. septembris ASV, Irākas karš. Gribēju izprast, kāpēc kaut kas tāds notiek, un šķita, ka šeit pieejamā informācija nav pilnvērtīga. Tas, ko es grāmatās lasīju par islāmticīgajiem cilvēkiem, bija diezgan atšķirīgs no medijos radītā priekšstata. Pēc tam sāku lasīt Korānu tulkojumā angļu valodā. 18 gadu vecumā aizbraucu uz Ēģipti. Līdz tam biju paradusi par daudz ko raizēties. Bet tur skatījos uz nesteidzīgo dzīves ritmu, plūdumu – ka var dzīvot tāpēc, ka dzīve ir skaista un mēs mīlam Dievu, nevis tāpēc, ka mums kaut kas jāsasniedz vai jāsteidzas kaut ko nenokavēt.
Starp citu, viens no islāma pētniekiem uzskata, ka nevienas citas reliģijas svētajos rakstos nav piešķirta tik liela nozīme dabai kā Korānā. Visas dabas norises – lietus, saule, pērkons, zvaigznes – nosauktas par Dieva zīmēm.
Latviešu folklorā arī ir daudz dabas slavinājumu! Nesen “LA” intervijā kulturoloģe Dagmāra Beitnere salīdzināja, ka latviešu Vecā Derība ir tautas dainas, bet Edvarta Virzas “Straumēni” ir Evaņģēlijs, mūsu Jaunā Derība.
Ja saka, ka latvietim islāms ir kas tāls un svešs, iebildīšu, ka, manuprāt, latvieša mentalitātei raksturīgā tuvība ar dabu un dabas svētums sasaucas ar to, ko māca islāms.
