Mūsu sabiedrībā pieņemts, ka seja ir cilvēka atpazīstamības simbols. Likumprojekta anotācijā tāpat ir pamatoti iegansti, kāpēc tas top, un arī analizēti riski, kādi rodas, ja personu nevar atpazīt: “Jau no seniem laikiem sabiedrības komunikācija publiskajā telpā balstās gan uz iespēju identificēt personu pēc tās izskata, atklājot seju, gan arī uztvert personas sakāmo, uzvedību ne tikai verbāli, bet arī neverbāli. Savstarpēji komunicējot, cilvēki uztver cilvēka sejas vaibstus, mīmiku, žestus. Aizsedzot seju, daļa no saziņā saņemamās informācijas zūd, tādējādi var pasliktināties komunikācija starp sabiedrības locekļiem, kā arī netiks veicināta ieceļotāju integrācija Latvijas sabiedrībā. Persona, kurai seja pilnībā aizsegta, var tikt uztverta kā tāda, kurai ir ko slēpt, t. i., var tikt uztverta kā apdraudējums, jo tā slēpj savu identitāti no sabiedrības.” 56
Regulāri tiekoties ar cilvēku, viņu pēc acīm un balss var atpazīt labi. Nevajadzētu domāt, ka te drīz būs ļoti daudz sieviešu, kuras, izdarījušas izvēli kalpot Dievam, staigās aizsegtu seju. Bet, ja pieņems šo likumu, zinu, ka citas māsas domās par aizbraukšanu no Latvijas. Esmu lasījusi, ka Francijā jau pagājuši, šķiet, seši gadi, kopš pieņemts likums par seju aizsedzoša apģērba ierobežojumu. Nerodas iespaids, ka tur kas īpaši uzlabojies, ka labāk norit integrācija. Liela daļa māsu to aizliegumu neievēro, dzīvo geto rajonos un turpina staigāt tāpat kā iepriekš.
Ja likumprojekta mērķis šeit ir sabiedrības vienotība, nedomāju, ka aizliegums ir īstā metode tā sasniegšanai. Mūķenes arī tērpjas tādās drānās, ka uz ielas uzreiz ir pamanāmas. Tikpat labi varētu sākt pret to iebilst. Svarīgāk ir vienam pret otru izturēties ar cieņu, nevis būt visiem vienādiem.
Kāda ir Latvijas sabiedrības reakcija, ieraugot jūs šajā tērpā uz ielas?
Agrāk, kad staigāju nikābā, nebija tādas pretreakcijas kā tagad, kad sākās runas par bēgļu uzņemšanu. Cilvēki to uztvēra mierīgāk. Tagad – saasinātāk, ir gadījies redzēt agresīvu, naidīgu attieksmi.
