“Man daudzreiz ir teikts, ka atšķiros no itāļiem!” Latviete Itālijā – Marija Džūlija da Sakko 7
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Itālija, pagājušajā pavasarī visvairāk pandēmijas skārtā valsts, ir sadalīta pēc Latvijā atsaucību neguvušā “luksofora principa”, un šobrīd valsts ziemeļi, Veneto reģions ap Veronu un Venēciju, ir iekrāsoti dzeltenā krāsā.
Tas nozīmē, ka jau divas nedēļas skolās notiek klātienes mācības (pirms tam skolēni un studenti skolas klātienē apmeklējuši ik pārnedēļas), kafejnīcās un bāros atvērtas terases, darbu atsākuši brīvdabas teātri un pirmās izstāžu zāles.
Ar ainavu arhitekti MARIJU DŽŪLIJU DA SAKKO “Kultūrzīmes” sazinājās vienā no visskaistākajiem Itālijas pavasara brīžiem – šobrīd dienas esot siltas un gaišas, ceriņi un peonijas esot jau noziedējuši, tagad ziedot īrisi, ziedēt sākušas dārza dobju un kāpelējošās rozes, jasmīns un vēlais mežvītenis… Vieni ziedi sekojot cits citam.
Latvijā Marija Džūlija tiek uzskatīta par itālieti – dzimusi Itālijā, Itālijas skolās gājusi, itāļu vidē augusi. Savukārt Itālijā daudzi viņu uzskata par latvieti – viņas vectēvs bija ievērojamais vēsturnieks un diplomāts Arnolds Spekke (1887–1972), māte māksliniece Vija Spekke (1922–2016). Starp citu, Vija Spekke, kura nevienu dienu nebija gājusi latviešu skolā, bez akcenta runāja skaistā un labskanīgā latviešu valodā un līdz pat mūža galam, sakot “pie mums”, domāja par Latviju, turpretī “pie viņiem” – par notikumiem Itālijā.
– Kas pirmais nāk prātā, domājot par Latviju?
M. Dž. da Sakko: – Rīga! Man patīk pilsēta, kur Latvijas kultūra izskan tik daudzās un dažādās mākslās: arhitektūra, muzeji ar mākslas darbiem, laba mūzika…
Atceros, kā skolā, toreiz vēl pavisam maza, centos izskaidrot, ka mana māte ir latviete no Latvijas. Tolaik bērni un pat pieaugušie drīzāk saprata, ka domāju par Lapzemi, tajā laikā Latvijas vārds bija praktiski nedzirdēts. Arī man pašai Latvija likās tāla, gluži tāpat kā Vijai – kā laiks pagātnē, nevis tagadne. Mana māte Latviju uzskatīja par pazudušo dzimteni, droši vien tāpēc mums, saviem trim bērniem, latviski nemācīja.
– Vai jūs domājat, ka latviskumu var pārmantot gēnos?
– Jā, man daudzreiz ir teikts, ka atšķiros no itāļiem, ka man jau pa gabalu jūtama pavisam skaidra ārzemju izcelsme. Es domāju, ka tieši manas latviešu saknes ir devušas lielo mīlestību pret dabu, augiem. Šeit, Itālijā, tas ir diezgan neparasti.
– Kad Latvijā skatāmies Vijas Spekkes gleznās, pieminam to, ka viņa savā mākslā it kā saplūdināja Vidusjūru ar Baltijas jūru. Vai tas pamanāms, arī skatoties no Itālijas puses?
– Viņas gleznās visvairāk ir tumšo zemes krāsu – melnā, pelēkā, tumši brūnā… Arī gleznojot Vidusjūru, ūdens zilais tonis, kuru viņa lietoja, nebija īsti pareizs. Es teiktu, ka Vijas gleznās zilais ir pārāk tumšs un auksts. Viņa nekad nebija bijusi Grieķijā (viņai pašai par to bija ļoti žēl), un to var sajust, iedziļinoties arī viņas gleznās.
– Vai arī jūs domājat un saredzat Latvijas krāsu paletē visvairāk tieši tumšās krāsas?
– Jā. Man ir arī daži Ilmāra Blumberga zīmējumi, viņš izmantojis tos pašus tumšos toņus.
– Atceros, kā pagājušajā gadā, iestājoties pandēmijas ierobežotajai dzīvei, stāstījāt par Vijas gleznu kolekcijas, dokumentu un vēstuļu arhīva sakārtošanu. Vai darbs ir pabeigts?
– Vairākus mēnešus pagājušā gada pavasarī Itālijā bija ļoti stingri ierobežojumi, praktiski nedrīkstēja iziet ārpus mājas, un man tas bija mierīgs laiks, lai lēnām iepazītos ar Vijas grāmatām un papīriem.
Gadu gaitā daudz dokumentu ir zudis, bet vēl joprojām plauktā ir grāmatas, ko Aleksandrai un Arnoldam Spekkēm, arī Vijai pašai pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados sūtīja Latvijas draugi un radi – dzejnieki, rakstnieki un mākslinieki. Vijas krusttēvs bija gleznotājs Valdemārs Tone, onkulis bija dzejnieks Edvarts Virza.
Vijai patika ap sevi redzēt latviešu lietas, lasīt latviešu grāmatas. Virs viņas rakstāmgalda vēl joprojām stāv mākslinieka Tones zīmētais Aleksandras Spekkes portrets.
Visu vēl neesmu pabeigusi, Vija bija iekārtojusi sarakstus, kur pierakstīja gleznu nosaukumus, ielīmēja gleznu fotogrāfijas un atzīmēja, kur gleznas ir nokļuvušas. Daudzas ir arī pie radiem Amerikā, Anglijā un Latvijā, mūsu ģimene ir izkaisīta. Lēnām ceru arī izveidot interneta vietni ar viņas gleznām.
Viņa rakstīja arī stāstus – tagad angliski ir pārtulkota mazā grāmatiņa “Zilie zaļie cilvēciņi, kavalieris, sautēti kāposti, viens citplanētietis”, kas Latvijā jau pirms gadiem iznāca latviski, franciski un itāliski.
– Vai pēdējā laikā ir bijusi iespēja strādāt par dārzu arhitekti?
– Pēdējā gada laikā esmu strādājusi diezgan daudz un ceru, ka nākamajos mēnešos saņemšu jaunus projektus. Šis ir bijis ražīgs darba laiks, jau otro gadu strādāju pie liela darba – atjaunojam senu lauku īpašumu netālu no Veronas.
17. gadsimta ēkas ir saglabājušās, bet dārzs ir zudis, izveidoju dārza projektu tādu, kāds tas varēja būt bijis, vienlaikus senajā gaisotnē iekļaujot arī mūsdienu peldbaseinu. Pat visstingrāko ierobežojumu laikā, kad nedrīkstēja iet pat uz tālākiem veikaliem, darbi dārzā turpinājās, un gandrīz katru nedēļu tikos ar īpašniekiem un strādniekiem. Tiesa, tas notika un joprojām notiek brīvā dabā.
– Kas šogad ir modē Itālijas dārzos?
– Par modi gan nezināšu teikt, bet pēdējā laikā ainavu arhitekti cenšas izveidot iespējami dabiskākus dārzus, tādus, kurus būtu vajadzīgs maz laistīt un kopt. Tos varētu saukt par ilgtspējīgiem dārziem, tajos aug zāles un citi augi, kuriem nepieciešams pavisam maz ūdens.
– Jūs teicāt – augi, kuriem nepieciešams maz ūdens, vai to pašu varētu teikt par cilvēkiem – vai pandēmijas laikā esam iemācījušies dzīvot, iztikt ar mazāk lietām?
– Jā, es tā domāju. Mēs atkal, gluži kā agrākos laikos, izmantojam drēbes un citas lietas, salabojam to, kas jau atrodas mājās. Esam apguvuši māku iztikt ar to, kas ir, iegādāties jaunas lietas daudz mazāk nekā iepriekš. Pirms pandēmijas daudzi savu brīvo laiku pavadīja iepirkšanās centros. Šī gada laikā esam sākuši atbildīgāk izturēties arī pret savu veselību.
Cilvēki sākuši daudz kustēties svaigā gaisā, daudz staigāt, braukt ar divriteņiem, ielas ir pilnas ar gājējiem, skolas bērni mācās brīvā dabā. Tikai pagājušajā nedēļā atsākās klātienes mācības skolā. Mūsu jaunais premjerministrs Dragi (Mario Dragi. – Red.) ļoti uzstāja un rūpējās, lai skolas atkal tiktu atvērtas.
Es teiktu, ka Itālijā iedzīvotāji pret ierobežojumiem izturas atbildīgi. Lielākā daļa saprot, ka tie pastāv mūsu pašu labā. Protams, Itālijas ekonomika ļoti cieš, un tāpēc daudzi nav apmierināti.
Pie mums arī nav bijuši tik visaptveroši valsts atbalsti kā Lielbritānijā, daudzi iedzīvotāji ir izmisuši. Un daudzviet ir problēmas ar reģionālajām pašvaldībām attiecībā uz ierobežojumu pārvaldību.
Piektdienās katram reģionam tiek piešķirta krāsa, kas nozīmē atšķirīgus ierobežojumus dažādās epidemioloģiskās situācijās. Vēl pavisam nesen valstī nebija atļauts pārvietoties no viena reģiona uz citu, un vēl joprojām nav atļauts iziet uz ielas no pulksten 22 līdz 5 no rīta, kas itāļiem, kuri ir pieraduši ilgi sēdēt ārā, ir īpaši grūts nosacījums.
Bet ar to ir jāsadzīvo. Veneto reģions pēdējos mēnešos ir bijis dzeltens vai oranžs, tātad mums ir atļauts doties uz darbu, neierobežoti pastaigāties, veikali ir atvērti. Bāri un restorāni tiek slēgti, ja līmenis paceļas līdz oranžajam. Pašlaik gan mūsu reģions ir iekrāsots dzeltenā krāsā, bet daudzi saka, ka cilvēki ap bāriem pietiekami neievēro noteikumus un droši vien drīz atkal iegūsim oranžo līmeni.
Šobrīd es teiktu, ka mūsu dzīve ir mainījusies, bet ne tik kardināli, kā tas bija pagājušā gada pavasarī. Nedēļas nogalē biju aizbraukusi uz Venēciju un pirmo reizi atkal biju pat mākslas izstādē. Tā bija neparasta, gandrīz aizmirsta sajūta, kad ap gleznām pulcējas tik daudz cilvēku! Arī man pašai pieder maza izstāžu zāle Veronā, bet vēl to neesmu gatava atvērt.
Pēdējā laikā esmu bijusi Venēcijā gandrīz ik nedēļu – kā atgūstot iekavēto laiku. Venēcijā bija ļoti daudz cilvēku, redzēju pat ārzemju tūristus. Tagad restorānu un bāru ārtelpas ir atvērtas, garas galdu rindas seko cita citai. Pēc epidemioloģiskajiem nosacījumiem, pie viena galdiņa var sēdēt četri cilvēki, tiekot ievērotam distances metram starp galdiņiem.
Tomēr tā izveidojas garas rindas ar apmeklētājiem, tajā skaitā daudziem pārmērīgi iereibušiem, un ļoti baidos, ka drīz varam zaudēt sava dzeltenā līmeņa brīvību. Drīzumā plānoju braukt uz Romu – tur neesmu bijusi kopš 2020. gada agra pavasara, jau piecpadsmit mēnešus.
– Kādi ierobežojumi šobrīd ir teātros un koncertzālēs?
– Ievērojot stingrus ierobežojumus, koncertzāles, kinoteātri un teātri savu darbību pamazām atsāka kopš pagājušās nedēļas. Piemēram, Veronas Arēnas amfiteātrī izrādes varēs noskatīties seši tūkstoši skatītāju – agrāk tur pārdeva ap 15 tūkstošiem sēdvietu, romiešu laikos tur drūzmējušies pat ap 30 tūkstošiem skatītāju.
Otrā senajā Veronas amfiteātrī, Romiešu teātrī, tagad ir paredzētas aptuveni 800 skatītāju vietas. Tās abas ir brīvdabas teātra telpas. Tiek rīkoti arī brīvdabas kino seansi. Arī iekštelpu teātros pamazām sāk rādīt izrādes, piemēram, dzirdēju, ka Venēcijas “La Fenice” nesen bijis pirmais koncerts. Tur gan viss esot iekārtots pavisam citādi nekā iepriekš – orķestris atrodoties zāles vidū, skatītāji visapkārt – senāk skatuve bija vienā pusē.
“La Fenice” skatītāji jau kopš seniem laikiem iekārtoti atsevišķās ložās, tikai iepriekš vienā ložā bija četri, tagad divi skatītāji. Arī Venēcijas kuģīšos vaporetto ir noteikts braucēju ierobežojums, bet man gan tie likās pārpildīti.
Vakcinācijas process rit raiti, tagad ir kārta piecdesmitgadīgajiem, bet Itālija ir liela, viss prasa daudz laika. Es ļoti ceru, ka šovasar mums izdosies saglabāt mūsu brīvību “dzeltenajā” līmenī. Tā ir gandrīz kā īsta agrākā brīvība. Un ceru, ka nākamgad atkal varēšu braukt uz Latviju.
