Latviete Igaunijas prezidentūrā. Saruna ar vijolnieci Evu Binderi 0
“Kremerata Baltica” savu 20. un Gidons Krēmers 70. jubileju visa gada garumā turpina krāšņi – 14. septembrī Dzintaros skanēs V. A. Mocarta un A. Pērta mūzika. “Mocarta “Simfonia concertante” vijolei un altam ir viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem vijoļu literatūrā,” saka pasaulē pazīstamā latviešu kamermūziķe vijolniece Eva Bindere.
– Konkurence radošajās jomās ir laba lieta, bet ja otrā pusē ir nedrošība, ka jebkurā mirklī tevi var paaicināt pie direktora vai priekšnieka uz sarunu “par abpusēju vienošanos”, vai šī nedrošība ceļ un veicina radošumu?
– Pati esmu piedzīvojusi ļoti lielu nedrošumu un zinu, kā tas ir mūziķiem, kuriem sevi jāpierāda visu mūžu un nepārtraukti. Ja neesi uzdevumu augstumos, no tevis var censties atbrīvoties, un tieši tā tas arī notiek. Citreiz par ieganstu kalpo jaunāku paaudžu ienākšana, dažreiz izšķirošais ir subjektīvi faktori, un diemžēl mākslā ļoti grūti nospraust subjektivitātes un objektivitātes robežu.
– Nesen Latvijā atklātībā kļuva zināms par jūsu dēla Valtera veselības likstām. Ko jūs teiktu citiem vecākiem – kā sadzīvot un tikt pāri ar bērnu slimību saistītiem pārdzīvojumiem?
– … Valteram patlaban ir deviņi gadi, un viņš nestaigā. Puika piedzima vesels. Nelaime atklājās, kad viņam bija gadiņš. Mēs toreiz bijām koncertturnejā Austrijā, un es dēlu biju paņēmusi līdzi. Bērnam negaidīti palika tik slikti, ka nācās vest uz Grācas klīniku, kur dēlu faktiski izglāba. Bet diemžēl arī atklāja briesmīgu diagnozi – nekrotizējoša smadzeņu encefalopātija. Pasaulē ir vien apmēram piecpadsmit cilvēku ar šo grūti ārstējamo slimību… Mēs joprojām turpinām teikt paldies visiem, kuri mūs pavasarī atbalstīja ziedojumu vākšanas akcijā. …
– Bet atgriežoties pie otra jūsu dzīves centra mūzikas, uz kādas vijoles jūs patlaban spēlējat?
– Šobrīd man ir brīnišķīga itāliešu vijoļu meistara Franko Simeoni paša izgatavots un man aizdots instruments. Ar meistaru mūs iepazīstināja nejauši, un pa ceļam, braucot uz Venēcijas lidostu – tas bija Itālijā Trevizo –, mani ieveda pie viņa darbnīcā. Paņēmu rokās vienu no meistara vijolēm, pamēģināju un teicu – jā, es to gribētu spēlēt. Nu tad ņemiet, meistars negaidīti piedāvāja. Bet, tā kā man nebija līdzi dubultā kaste, savu franču instrumentu es atstāju Trevizo. Būs jāaizbrauc aplūkoties, kā manai vijolei klājas…
– Tā kā strādājat Oksfordā, kur ir jūsu mājas Londonā?
– Esmu mitinājusies visur kur, arī pie Reiņa Zariņa ģimenes… Tagad mani pieņēmusi ilgus gadus kā kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Lielbritānijā strādājusī Irēna Hamiltone, kundze no Kanādas latviešiem. Mani ļoti lutina. Irēnas vīrs vakaros cienā ar glāzi vīna, viņas kaķis rāpjas pie manis gultā, bet no rīta pati Irēna cienā ar brokastīm un ļoti rūpējas, lai es nepārstrādātos.
– Kas ir vijolnieka augstākā pilotāža?
– Stīgu kvartets. Tā ir vislielākā atteikšanās no sevis un visbrīnišķīgākais vijoļu repertuārs. Virtuozais repertuārs, kādu, piemēram, spēlē Paganīni, ir triki, un tie mani galīgi neinteresē. Varbūt nākotnē atkal būs iespēja spēlēt stīgu kvartetā.
Interviju ar Evu Bindari meklējiet otrdienas “Latvijas Avīzes” pielikumā “Kultūrzīmes”.
