Latviešus meklējot 0
Šodien, laikā, kad masu medijos nereti lasām par jauniem un ne tik jauniem ceļotājiem, kas mērķtiecīgi sasnieguši to vai citu pasaules malu ar kājām vai riteņiem, Ingvara Leiša un Ulda Brieža grāmata “Latviešus Sibīrijā meklējot” var šķist ikdienišķs pasākums, pat ja tas noticis sliktajos padomju laikos, proti, tālajā 1975. gadā.
Un, ja grāmatu vēlas ielikt ceļojumu aprakstu grāmatplauktā, tad tā tur top par vienu no daudzām. Arī pie piedzīvojumu literatūras to neliksi, jo neviens ceļojuma laikā galvu nelauza, Sibīrijas tīģerus nesatika un par eksistenciālām pārdomām desmitiem kilometru garajos vientulības brīžos autori klusē. Manā bibliotēkā tā noteikti ierindosies plauktā “Latvijas vēsture”, un, domāju, ka tieši tur autori gribētu nonākt, par ko liecina grāmatas pēcvārds. Galu galā, savest kārtībā ceļojuma dienasgrāmatu, apstrādāt bildes un atrast finanses grāmatas iznākšanai Leitis un Briedis būtu varējuši arī 1995. vai 2005. gadā. Bet šobrīd šī grāmata ir jautājums pašiem sev – vai bija vērts triekties cauri visai Sibīrijai līdz pat Vladivostokai, tautas kopības sajūtas vārdā mēģinot atrast, piefiksēt, uzskaitīt, iepazīt visus latviešu ciemus un t. s. arhlatviešus, kas izceļoja zemes meklējumos 19. gadsimtā, ja 21. gadsimts ir atnācis ar vēl lielāku un pragmatiskāku laimes meklētāju vilni, izkliedējot latviešus nu jau pa visu pasauli. Šī grāmata ir par ideāliem un par jēgas meklējumiem. Un vienlaikus tā ir grāmata, kurā izdevies fiksēt laiku, tobrīd vēl dzīvos 1937. – 1938. gadā pret latviešiem vērstā genocīda lieciniekus un padomju sistēmas absurdo dabu, ieskaitot tās gaišās puses.
Ingvara Leiša teksts vietām papildināts ar Ulda Brieža piezīmēm, bet vizuālais materiāls pilnībā ir Brieža pārziņā. Dienasgrāmatas datējumi ļauj precīzi izsekot ceļojumam no Rīgas centra līdz pat Vladivostokai desmit tūkstoš kilometru garumā, lūstot un plīstot riteņu spieķiem un pašiem riteņiem, pazaudējot vienam otru, nakšņojot jaunbūvēs un sargu būdās, iestāžu sarkanajos stūrīšos (jaunajai paaudzei – telpa, kurā glabājas ar komunistisko partiju vai komjaunatni saistīti materiāli un tiek noturētas sanāksmes. – I. S.) un pie latviešiem, plus 30 grādos Sibīrijas vasaras svelmē un pirmajā sniegā ceļojuma beigās.
Bet galvenais šai stāstā tomēr nav ceļš, galvenie ir latvieši un viņu dibinātie ciemi – Baltijciems, dibināts 1885. gadā, Rižkova, kur 1802. gadā sanākuši rīdzinieki, Vecrīga (1860), Imbeža (1904), Lejas Bulāna (1857), Kamenska, Balaja, Suhonoja un citi. Galvenais ir mēģinājums aptvert šo fenomenu – valodas, kultūras un tradicionālā dzīvesveida saglabāšanu svešā vidē vairāk nekā 100 gadu garumā, ko tā kapitāli iedragā tikai 1937. – 38. gada tīrīšanas un viensētu likvidācija, protams, arī Otrais pasaules karš. Latvieši, ko sastop Leitis un Briedis, nebūt nav uzticības un paļāvības pilni pret svešniekiem un nesteidz stāstīt par pārdzīvoto, tomēr viņu stāstos šī robežšķirtne vienalga iezīmējas – pirms un pēc 38. gada. Grāmatas pievienotā vērtība ir Leiša sameklētie izraksti no Sibīrijas latviešu (!) avīzes “Sibīrijas Cīņa”, kas bezkaislīgi atspoguļo šā perioda notikumus – budžu likvidāciju, tuvāko kaimiņu denunciācijas, troikas lēmumus, izsūtīšanu – no Sibīrijas uz Sibīriju jeb no mājām uz gulagu. 190. lappusē atrodams Balajas iedzīvotāju saraksts, ko Leitim vēlāk uzticējuši paši cieminieki – tie, kas neatgriezās. 96 no 100. Proti, pārnāca četri. Toties ar savām dziesmām cieminieki ir gatavi dalīties, un Leitis ar Briedi spēj tik pierakstīt, arī fotografēt sevi viņi ļauj, un grāmata dod iespēj pētīt latviskos vaibstus. Ingvars Leitis un Uldis Briedis ir pirmie, kas aizsāk šā latviešu atzara tradicionālā mantojuma vākšanu, pat ja tieši tas viņus interesē mazāk, toties tas ir labs iemesls, ko minēt līdzās citiem “oficiālajiem” iemesliem, kas vispār ļauj viņiem veikt šādu ekspedīciju dziļi Sibīrijā.
Un tomēr līdzās stāstiem vai dziesmu pierakstiem saskarē ar Sibīrijas latviešiem galvenais ir emocionālais pārdzīvojums. Arī tas atrodams grāmatā. Sākot no brīža, kad tu 5000 kilometrus tālu no Latvijas izdzirdi tīru latviešu valodu un no tā vien sajūti kamolu kaklā – to, naktī iebraucot Augšbebros un dzirdot Olgas Vakengūtes “Labvakar, kā atbraucāt?”, pēc vairāk nekā 15 gadiem nespēj aizmirst arī šo rindu autore, – un beidzot ar naivo ideju, kas iešaujas prātā visiem Sibīrijas latviešus sastapušajiem, kā viņus pārvest mājās. Pietiktu tak ar pāris vilcienu sastāviem…
P. S. Viens gan – ja grāmata tiek izdota ar VKKF atbalstu (un pat ja bez tā), vai tiešām ir tik grūti grāmatas pasītē ierakstīt izdošanas gadu. Vēl pēc simts gadiem nebūs ne jausmas, vai tā tomēr nav izdota 1995. vai 2005. gadā…
