Agris Liepiņš: Daudzi nesaprot – prast krievu valodu vairs nav obligāti! 183
Nevar klusēt, dzirdot, ka kautrīgie latvieši ir krievu valodas apspiedēji! Kā zaglis tirgus laukumā kliedz – ķeriet zagli, tā krievu skolu aizstāvji mītiņos kliedz – krievu valoda ir apspiesta! Kaut gan patiesībā apspiesta vēl joprojām ir latviešu valoda. Vai kāds var minēt piemēru, ka krievvalodīgo kolektīvs sāk runāt latviski, ja ierodas kāds latviski runājošais? Nemūžam! Parasti ir tā – latviešu kolektīvā uzrodas viens krievs, un viss latviešu kolektīvs kļūst krievvalodīgs! Latviešu televīzijas kanālos, intervējot krievus, žurnālists momentā pāriet uz slāvu mēli, un mums atliek vien lasīt titrus valsts valodā. Pat augsti stāvoši politiķi un valsts pārvaldes darbinieki, kuriem pēc likuma ir jārunā valsts valodā, runā krieviski, ja viņus intervē krieviski rakstošs preses izdevums vai televīzijas kanāls. Nevar gan teikt, ka šo situāciju kāds apzināti veido, mūsu tautas vienkārši ir ar ļoti atšķirīgu mentalitāti, dominē uzstājīgākie, latvieši stāv malā, pat ja likums ir viņu pusē.
Latviešus ir viegli apspiest, viņos vēl joprojām sēž padomju okupācijas gados iedzītās bailes, bet krievos – šajos pašos gados iegūtā pārākuma apziņa, ka krievu valoda ir pārāka par visām citām. Tas stipri jūtams, daudzi vēl joprojām nesaprot – PSRS vairs nav un prast krievu valodu vairs nav obligāti! Krievi parasti uzsver, cik labi ir zināt daudzas valodas, tikai paši nez kāpēc prot tikai savējo.
Bez mitas tiek runāts, ka reformas skolās vispirms kārtīgi jāizdiskutē, jārod kompromiss. Mēs jau diskutējam 27 gadus, krievu skolotāju un skolēnu vecāku viedoklis sen zināms – visam jāpaliek tāpat. Izvirzītais mērķis par izglītību vienīgi valsts valodā beidzot jānoved līdz galam, nevis tikai daļēji. Nevar paveikt iecerēto, visiem mūžīgi izdabājot. Nepamatota piekāpšanās sabojā pat labas ieceres, tas notiek arī tagad. Dzirdot, cik sliktā latviešu valodā runā skolēni, kuri piedalījās mītiņā, jāpiekrīt, ka vidusskolām pāriet uz latviešu valodu nebūs viegli. Pareizi būtu izglītības ēku sākt būvēt no pamatiem un mācības uzsākt latviski no pirmās klases. Valsts apmaksātajai izglītībai jābūt vienīgi valsts valodā, tāda prakse ir visās Eiropas valstīs. Aizbraucot dzīvot citur Eiropā, krievi bez kurnēšanas atdod savus bērnus vietējos bērnudārzos un negaida, ka par valsts naudu viņiem nodrošinās izglītību slāvu mēlē. Valsts valoda tiek apgūta no bērnudārza. Tas ir vislabākais veids, kā bērnam no mazotnes veidot saikni ar valsti, kurā viņa vecāki nolēmuši dzīvot un kurā viņam jāuzaug. Mazie viegli apgūst valodu un sadraudzējas. Bet, ja bērni no mazotnes tiek sadalīti, vēlāk viņi tā arī nesatiekas. Visiem Latvijas bērniem jāmācās kopā, kopā jādzied korī un kopā jādejo tautas dejas – tikai tad izzudīs divas nometnes, kuras joprojām mākslīgi tiek kultivētas mūsu valstī. Vienīgi kopā esot, var izveidoties sapratne, par ko priecājamies, par ko bēdājamies, kā šeit dzīvojam. Un šo sapratni diemžēl nevar iedot padomju kaluma pedagogi, kuriem pašiem tās nav un kuri dzīvo kaimiņzemes realitātē.
Kādā intervijā deputāts Pimenova kungs no “Saskaņas” trāpīja kā naglai uz galvas – valoda nav tikai valoda, tā ir kultūra. Viņš satraucās, ka krievu bērniem valsts grib to atņemt. Nē, grib nevis atņemt krievu kultūru, bet pievienot tai latviešu. Katra valsts atbalsta savu, nevis citas valsts kultūras attīstību. Nav pareizi, ka Latvijas izcili bagātā kultūra paliek sveša valodas barjeras dēļ. Bet sava kultūra mazākumtautībām jākopj pašām – tā, kā to gadu desmitiem ir darījuši latvieši trimdā – bez jebkāda mītnes zemes atbalsta. Patiesībā Pimenovs baidās zaudēt nevis kultūru, bet kontroli pār jaunatni. Viņš uztraucas, ka, no mazotnes runājot valsts valodā, krievu bērni iekļausies šejienes dzīvē un pārstās baroties vienīgi no Krievijas televīzijas raidījumiem. Bet mēs gribam, lai viņi iekļaujas.
Krievi par savu apspiešanu regulāri klaigā Rīgā, Maskavā un Briselē, bet latvieši klusē, kā ūdeni mutē ieņēmuši. Nezinātājam var likties – laikam Latvijā tiešām kaut kas nav kārtībā ar tām valodas būšanām. Tā vietā, lai skaļi skaidrotu, ka Latvijā joprojām valsts valoda ir īpaši jāaprūpē, mūsu kautrīgie deputāti nepārliecinoši un bez iemesla taisnojas. Te atkal parādās mūsu tik ļoti atšķirīgās mentalitātes – latviešiem no krieviem jāmācās uzstājība. Viņi rīkos protestus, vāks parakstus, bet pretī kā mūris stāvēs tikai izglītības ministrs. Jānovēl viņam izturība gaidāmajās kaujās. Varbūt arī mums jāvāc paraksti, jāstāv pretī šiem mītiņiem ar lozungiem, ka Latvijā ir tikai viena valsts valoda un izglītībai jābūt vienīgi valsts valodā.
