Latviešu zvaigzne mirdz Amerikas teātrī: Cilvēki domā, ka esmu angliete 1
Tas nemaz negadās tik bieži – uz vērā ņemama profesionālā dramatiskā teātra – šoreiz Mineapoles (ASV) “Guthrie Theatre” – skatuves skatīt lielisku Džeimsa Goldmena lugas “Lauva ziemā” pirmizrādi, kurā galveno lomu atveidot uzticēts latviešu izcelsmes aktrisei. Un tūlīt pēc pirmizrādes ar patiesu nacionālo lepnumu sirdī lasīt atzinīgas atsauksmes ar foto laikrakstu redzamākajās lappusēs. Stāsts ir par Lailu Robiņu, Amerikas latvieti otrajā paaudzē, dzimušu un uzaugušu Minesotā, Sanpaulā jeb Mineapoles “dvīņu pilsētā”, krietnu un sabiedrībā aktīvu tautiešu ģimenē.
Latviešu rotas, latviešu valoda
Latvijā Lailu Robiņu noteikti zina tie, kuri 2015. gada vasarā skatījās pasaulslavenā ar “Zelta Globusu” godalgotā (2011) seriāla “Homeland” trešo sezonu “Svešais starp savējiem”, kur Lailai bija nozīmīga loma. Savukārt tie, kas sekojuši “Sekss un lielpilsēta” norisēm, varēja Lailu vērot epizodē ar citu slaveno rīdzinieku Mihailu Barišņikovu. Atminoties to, Laila stāsta, ka abi runājuši par Latviju un viņa Barišņikovam jautājusi, vai slavenais horeogrāfs un dejas meistars prot latviešu polku. Ne tikai prot ‒ abi pat to uzlēkuši, par ko Laila saka ‒ sanāk, ka esmu pat dejojusi ar Barišņikovu! Bet, nopietni runājot, aktrise šoreiz uzsver, ka ir bezgala pateicīga saviem vecākiem Brigitai un Jānim (kurš diemžēl nesen aizgāja aizsaulē) par to, ka Robiņu mājās vienmēr godā turēta latviešu kultūra un latviskums. Laila gājusi arī Garezera Vasaras vidusskolā, līdz ar ko, saprotams, skaisti runā latviski. Un nēsā latviešu rotas. “Cilvēki domā, ka esmu angliete, bet īstenībā esmu latviešu lauku meitene,” šo Lailas teikto publicēja Mineapoles lielākais laikraksts “Star Tribune”. Trīs dienas pēc pirmizrādes tajā tika ievietots apjomīgs raksts ar diviem aktrises foto, bet 29. novembrī, kad izrāde, kuru veidojis Dalasas teātra un Operas režisors Kevins Moriartijs – “Lauva ziemā” ir viņa debija “Guthrie Theatre” –, jau “ieskrējusies”, publicēta plašāka recenzija. Autors – ASV atzīts teātra kritiķis, Pulicera balvas laureāts Roans Prestons. Atsauksmes – cildinošas. “Robiņas sniegums ir viens no tiem, kas visspēcīgāk iegulst atmiņā,” raksta recenzents. “Viņas Elionora ir sieviete, kas skaidri saprot un izjūt mirkļa īstenību. Viņa vērpj intrigas un kaļ slepenus plānus. Viņa tajos ierauj savus dēlus. Bet, ielūkojoties Elionoras dziļajās alkās un ilgās, izdzīvojot tās līdz ar viņu, mūs pārņem šā samezglotā stāsta patiesi izcilais skatuviskais sniegums.”
Aristokrātiski salta, iekšēji bangojoša
Latvijas teātra draugi atcerēsies lugas iestudējumu Nacionālajā teātrī Mihaila Kublinska režijā 20. gs. 80. gados, kas piedzīvoja 250 (!) izrādes ar Elzu Radziņu un Lidiju Freimani Elionoras un Intu Burānu un Hariju Liepiņu Henrija II lomā. Pati spilgti atceros E. Radziņas Elionoru, un Laila Robiņa šai lomā ļoti atgādināja viņu – ārēji aristokrātiski salta, bet iekšēji bangojoša sieviete, karaliene, ko viņas vīrs, varaskāres un egoisma sakropļotais karalis Henrijs II ieslodzījis cietumā. Īstenībā abu “lauvu cīņa” ir cīniņš pašiem ar savu pašapziņas un paļāvības trūkumu, cīņa ar apjukumu un egoismu, kurā par ķīlniekiem ierauti abu trīs dēli. Un tad nāk izrādes kulminācija – Ziemassvētku vakars, kad cilvēki – karalis viņš vai nabags – top atklātāki un ļaujas jūtām, ko vara un manta saēdusi. Skatuves priekšplānā īstenībā ir divi mīloši cilvēki, kas savas ilgas un vajadzību vienam pēc otra slāpē ar sadistisku spēli, sāpinot un pazemojot… Raksturojot šo epizodi, recenzents secina: “Robiņai ir cienīgs partneris – Kevins Morrovs.”
Atminoties šo lugas apoteozes skatu, nevaru atturēties no komentāra par to, cik eleganti un smalki Minesotas teātra visai askētiskajā, taču precīzajā scenogrāfiskajā noformējumā tika atveidota abu mīlošo cilvēku mirklīgās izlīgšanas aina. Protams, kā citkārt sarežģītu laulību izlīgšanu epizodēs – ar fizisko saplūšanu. Iedomāju – kas tas būtu par, piedodiet, mežonīgu “drāzienu” proscēnijā, ja iestudējums būtu daža laba Latvijas režisora rokās! Gaumes, protams, atšķiras, Amerika, kā zināms, ir gana puritāniska, un tomēr palieku pie pārliecības, ka aizplīvurotāki un daudznozīmīgāki attiecību vizuālie risinājumi ļauj vairāk iespēju un “telpas” pārdomu dziļumam.
Izrāde beidzas, priekškars krīt
Mineapoles tautieši, ar kuriem kopā skatījos pirmizrādi, spilgti atceras Lailas Robiņas Hedu Gableri Ibsena tāda paša nosaukuma lugā. Minētā laikraksta kultūras pielikuma pirmo lappusi rotā liels foto no Tenesija Viljamsa “Vasara un dūmi” tai pašā “Gurthie Theatre” (par kuru aktrise teic: “Par šo teātri sapņoju, vēl būdama bērns.”). Viņas “kontā” ir lomas Brodveja izrādēs “Māja, kur sirdis lūst”, “Nāves deja”, “Sapnis vasaras naktī”, “Antonijs un Kleopatra”, “Venēcijas tirgotājs”, Latvijā labi zināmā Blanša Dibuā no T. Viljamsa “Ilgu tramvaja” (Čikāgas “Steppenwolf Theatre”). Laila spēlējusi vēl arī citos ASV teātros, piedalījusies TV seriālos. Viņas īpatnā, skaistā balss skanējusi arī reklāmās – Laila reklamējusi Elizabetes Teilores smaržas “White Diamonds”. Režisors Deivids Esbjornsons, kurš ar Lailu strādājis gan Mineapoles, gan Ņujorkas teātros, teicis: “Viņai ir tāda balss, kas liek doties līdzi turp, kur viņa sauc.” Un vēl: “Viņa ir vērīga intelektuāle, un viņas profesionalitāte ir nevainojama. (..) Viņa izcili pārvalda savu instrumentu.”
Un vēl pāris “lirisku atkāpju”. “Lauvas ziemā” Rīgas izrādēs kulminācijas ainā fonā skanēja “Klusas nakts, svētas nakts” motīvs. Amerikā to izdzirdēsim ja nu latviešu draudžu Ziemassvētku dievkalpojumos, citur diez vai. Politkorektums! Un vēl. Tā kā pirmizrāde notika 19. novembrī, dienu pēc Latvijas valsts svētkiem, mēs, skatītāji – latvieši, kā pie mums pieņemts, raudzījām uz skatuvi savai tautietei nogādāt sarkanbaltsarkanu rožu pušķi ar zīmīti klāt. Bet – izrāde beidzās, priekškars krita, neviens vairs neiznāca paklanīties. Rožu pušķi pēc izrādes redzējām noliktu pie dienesta izejas. Bet mēs jau posāmies pēc izrādes celties kājās, sist plaukstas un saukt “bravo”…
