Latviešu valodu mācīs angliski? 16
Tuvojoties jaunā mācību satura ieviešanai, nerimstas bažas, vai tiešām jauninājumi izglītībā uzlabos skolēnu mācību sasniegumus vai gluži otrādi – zināšanu un prasību latiņa tiks laista uz leju. Jo sevišķi liels uztraukums ir par latviešu valodas apguvi pēc 2019. gada, kad spēkā stāsies jaunais saturs: gan daļa pedagogu, gan valodnieku secinājuši, ka latviešu valodu turpmāk plānots mācīt tāpat kā svešvalodas, tādējādi vienkāršojot to apguvi. Savas bažas par to valdībai jau izteikusi Latvijas Pašvaldību savienība (LPS). Viena no trauksmes cēlājām ir arī bijusī Saeimas deputāte no Nacionālās apvienības, valodniece, sociolingviste Vineta Poriņa, kura izsaka viedokli, ka līdz ar jaunā satura ieviešanu tiks pazemināts latviešu valodas statuss un paveikts tas, ko gribēja panākt valodas reformas rosinātāji 2012. gadā, – notikšot atteikšanās no latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas. Vai tiešām pārmaiņām izglītības saturā varētu būt tik graujošas sekas?
Daudz pārmetumu izskanējis par to, ka jaunajā izglītības saturā, kas pamatizglītības posmā sadalīts septiņās jomās, latviešu valoda iekļauta vienā jomā ar citām valodām – skolās apgūstamajām svešvalodām un mazākumtautību valodām, kas daļai skolēnu ir dzimtā.
V. Poriņa uzstāj, ka pareizi būtu atsevišķi izdalīt “Latviešu valodu un literatūru”, tādējādi gan uzsverot latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nozīmi, gan ciešāk sasaistot latviešu valodas apguvi ar literatūru (literatūru plānots iekļaut citā mācību jomā – “Kultūras izpratne un pašizpausme mākslā”). V. Poriņa iesaka pārņemt Igaunijas pieredzi, kur esot atsevišķs modulis – “Igauņu valoda un literatūra”. Jāsaka gan, ka Igaunijā ir mācību joma “Valoda un literatūra”, kurā iekļauta ne tikai igauņu valoda, bet arī krievu valoda. Abas kā dzimtās valodas. Bet Latvijā arī jau spēkā esošajā izglītības standartā latviešu valoda un literatūra ir šķirtas. Kā vienots priekšmets “Latviešu valoda un literatūra” tiek apgūts tikai mazākumtautību skolās.
Jaunā satura izstrādātāju pārstāve – projekta “Skola 2030” Latviešu valodas mācību satura izstrādes eksperte Sanita Lazdiņa saka: “Es neredzu, kāds ieguvums būtu no tā, ja jaunajā saturā latviešu valoda un literatūra būtu viena mācību priekšmetu jomā, ka tie vienalga būtu divi dažādi mācību priekšmeti.” Taču, ja skolotāji vēlas, viņi varot izveidot paši savu alternatīvo programmu, kurā abi mācību priekšmeti salikti kopā, un to īstenot. Tad varētu salīdzināt, kura pieeja dod labākus rezultātus. Projektam savukārt neesot resursu, lai veidotu alternatīvas programmas.
Jāgūst vienots skats uz valodām
Gan latviešu valodas ielikšana kopējā valodu grozā, gan satura izstrādātāju izveidotā latviešu valodas apguves programma likusi bažīties, ka latviešu valodu plānots mācīt pēc tādas pašas metodikas kā otro valodu un svešvalodas. Jaunā satura veidotāji to noliedz. S. Lazdiņa skaidro, ka šāds mācību priekšmetu jomu dalījums ieviests tāpēc, ka, “pirmkārt, mēs latviešu valodu uztveram kā piederīgu valodu saimei”. “Ja gribu uzsvērt Latvijas rudzu maizes unikalitāti, es to nosaucu par unikālu, taču tas neatceļ rudzu maizes piederību pārtikas produktu grupai “maize”. Ar latviešu valodu šajā ziņā ir līdzīgi. Ja bērni jau no 1. klases apgūst ne tikai latviešu valodu, bet arī svešvalodas, viņiem būs vieglāk mācīties, ja apjautīs, ka principi visām valodām ir līdzīgi, ka valodas sistēma, struktūra, teksts kā izejas punkts neatkarīgi, vai tu mācies angļu valodu vai latviešu valodu,” pamato S. Lazdiņa.
Mācības latviešu un citās valodās varētu notikt pēc līdzīgas struktūras, lai veidotos vienota pasaules aina par valodām. Taču metodika valsts valodas un dzimtās valodas apguvei nemaz nevarot būt tā pati kaut vai tāpēc, ka bērns, atnācis uz skolu, dzimto valodu jau prot, bet citas valodas neprot vai pārzina daudz zemākā līmenī.
Par daudz gramatikas?
Tomēr taisnība ir tā, ka latviešu valodas apguves metodes iecerēts mainīt. Patlaban latviešu valodas apguve skolās esot par daudz gramatizēta. “Bērniem nebūtu kā filoloģijas studentiem jāiekaļ gramatikas likumi, bet gan no tā, ko viņi dzird sev apkārt, veidotu likumsakarības par latviešu valodu. Iekalto bērni ātri aizmirst,” teic S. Lazdiņa. Skolā esot jāiedzīvina tā sauktā lingokomunikatīvā pieeja dzimtās valodas mācīšanā. Piemēram, ja stundā bērniem jāmācās, kā latviešu valodā top jauni vārdi, kādas izskaņas tiek izmantotas, pareizāk būtu nevis uzskaitīt iespējamos piedēkļus, bet ieteikt bērniem pašiem atrast interesantus uzrakstus kā “kebabnīca” un “kūkotava” un padomāt, kā tie veidojušies – saprast, ka senās izskaņas atdzimst jaunos nosaukumos. Tādējādi plānots atgriezties pie tādas dzimtās valodas apguves, kāda tika atzīta par pareizu pirms simts gadiem, taču vēlāk, iespējams, pateicoties valodniekiem Kārlim Mīlenbaham un Jānim Endzelīnam, kuri sarakstīja latviešu valodas mācību grāmatu skolām, latviešu valodas apguve kļuva akadēmiskāka.
Valodnieki un pedagogi, kas bažījas par pārmaiņām, norāda, ka jau tagad skolēnu zināšanas dzimtajā valodā bieži vien ir nepietiekamas, viņu latviešu valoda ir pārāk nabadzīga. S. Lazdiņa viņiem piekrīt, bet uzsver, ka tieši tas ir pierādījums: pārmaiņas ir vajadzīgas. Viņa gan piebilst: daļā skolu tomēr jau tiek izmantota lingvokomunikatīvā pieeja un līdz ar to tiek mācīta diezgan dzīva latviešu valoda.
Atšķirībā no citām skolā apgūstamajām valodām jaunajā saturā latviešu valodai noteikts augstāks sasniedzamo rezultātu līmenis. Jāpiebilst, ka viens no sasniedzamajiem rezultātiem minēts: 3. klases skolēns spēj spriest par valodu lomu cilvēku dzīvē, lietojot terminus “dzimtā valoda” un “valsts valoda”. Arī stundu skaits latviešu valodā tāpat kā līdz šim būšot daudz lielāks nekā citās valodās. Izglītības programmā latviešu valodai un svešvalodām būs noteikts stundu skaits atsevišķi. Piemēram, 1. – 3. klasē latviešu valodā pašreiz nedēļā ir vidēji 6 stundas, un tā plānots arī turpmāk, bet svešvalodai plānotas 2 – 3 stundas nedēļā. Latviešu valodā un literatūrā stundu skaits tiks saglabāts līdzīgs kā tagad, iespējams, dažās klašu grupās pat viena stunda varētu nākt klāt, ja skola nolems moduli “Drāma” iekļaut literatūrā, nevis mācīt atsevišķi.
Latviešu valodu – ar klipiem angļu valodā
Bažas par latviešu valodas lomu nākotnē pastiprina tas, ka pilotskolām (skolām, kas aprobē jauno saturu) nosūtītajos programmu paraugos redzams, ka skolotājiem latviešu valodas stundās tiek piedāvāts izmantot arī mācību resursus angļu un vācu valodā. Kaut šīs programmas nav publiski pieejamas, latviešu valodas programma tieši 1. klasei nonākusi arī “Latvijas Avīzes” rīcībā. Dokumentā redzams, ka, piemēram, runājot par ģimeni vai gadalaikiem, pedagogiem ieteikts rādīt klipus angļu valodā no tīmekļa vietnes “youtobe.com”. Savukārt, runājot par profesijām, piedāvāts izmantot klipus gan latviešu, gan angļu valodā. Vai tiešām latviešu valodas stundās plānots izmantot arī citas valodas?
S. Lazdiņa taisnojas, ka pilotskolām esot nosūtīti “absolūti melnraksti”, jo tās “izdīkušas”. Programmu projektus izstrādājuši projektam piesaistītie skolotāji, un S. Lazdiņa lielā darba apjoma dēļ nav paguvusi apskatīt visus ieteiktos mācību resursus, jo viņas ziņā vairāk esot “lielās idejas”, proti, kas skolēniem jāapgūst. “Piekrītu, ka vismaz daļa no angliskajām saitēm jāņem ārā. Ar angļu valodu te ir pārspīlēts. Latviešu valodas stundās nav jārāda klipi angļu valodā,” atzīst S. Lazdiņa. Tajā pašā laikā viņa norāda: jaunajā saturā būs jāīsteno starppriekšmetu saikne, tāpēc latviešu valodas stundās pedagogi varētu salīdzināt skolēnu dzimto valodu ar svešvalodām. S. Lazdiņa arī uzsver, ka programmas vēl gadu varēs uzlabot.
“Mahmud, kā tas ir arābu valodā?”
Jau pieminētajā LPS sēdē Zane Oliņa, “Skola 2030” mācību satura ieviešanas vadītāja, atgādināja, ka latviešu skolās aizvien vairāk mācās bērni, kuriem latviešu valoda nav dzimtā. Esot jādomā, kā labāk iekļaut arī šos bērnus. Šādi izteikumi rada bažas, ka latviešu valodas apguves latiņa tiks pazemināta, lai skolēniem būtu vieglāk mācīties. S. Lazdiņa noliedz, ka šāda būtu jaunā satura veidotāju iecere. “Runa vairāk ir par to, ka bērnus, kuru dzimtā valoda nav latviešu, nevajadzētu uztvert kā problēmu, bet gan kā ieguvumu. Piemēram, ja skolotājs stundā runā par kādu tēmu latviešu valodā, tad viņš var vaicāt: “Mahmud, tava dzimtā valoda ir arābu. Kā tas ir arābu valodā? Vai tavā valodā ir tikpat daudz locījumu? Tad tas bērns atdzīvosies, jutīsies novērtēts un labāk iekļausies,” skaidro S. Lazdiņa.
Aprakstot plānotos skolēnu sasniegumus pēc 9. klases pabeigšanas, satura veidotāji iekļāvuši arī šādu pamatskolu absolventiem apgūstamu prasmi: pielāgot savu runu klausītājiem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā. S. Lazdiņa pieļauj, ka arī pret šo ideju varētu būt politiski iebildumi, tomēr pati ir pārliecināta, ka šādas prasmes latviešu valodas pozīcijas tikai vairotu. Proti, skolēni būtu iemācījušies ar cittautiešiem latviski runāt vienkāršāk, tāpēc viņi sarunā nesteigtos pāriet uz svešvalodām.
Jāpiebilst arī – tā kā krievu skolās gaidāma pāreja uz mācībām pārsvarā valsts valodā, satura veidotājiem nu jāpārstrādā latviešu valodas apguves sadaļa mazākumtautību skolās. Proti, pamatskolu beidzējiem tiks noteikti augstāki sasniedzamie rezultāti latviešu valodā, nekā jaunā satura projektā bija paredzēts līdz šim. Prasības 9. klašu absolventiem būšot teju tikpat augstas kā tiem, kas pamatskolas izglītību ieguvuši latviešu skolās.
Drīzumā S. Lazdiņa grasās tikties arī ar Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas pārstāvjiem, lai skaidrotu satura veidotāju ieceres par latviešu valodas mācīšanu.
