“Latviski runāt ir stilīgi, nevis “cool”.” Latviešu valodu mācīs kā spēļu laukumā? 26
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ieviešot jauno izglītības saturu, projekta “Skola 2030” īstenotāji latviešu valodā piedāvājuši izmantot arī nekvalitatīvus mācību materiālus, kas patiesībā būtu jāizņem no mācību materiālu bāzes.
Mācību materiālu pieejamība un kvalitāte bija tikai viens no aspektiem, par ko Valsts prezidenta kancelejas, Saeimas, kā arī Izglītības un zinātnes ministrijas rīkotajā konferencē “Valoda – tas ir darbības vārds. Valsts valoda 21. gadsimta Latvijai” piektdien sprieda eksperti.
Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotājs Normunds Dzintars pārstāv to pedagogu daļu, kuri uzskata, ka jaunais izglītības saturs izstrādāts tā, lai dzimto valodu mācītu pēc tādas pašas metodikas kā svešvalodu.
To apliecinot arī tas, ka latviešu valoda iekļauta valodu mācību jomā, kurā ir arī svešvalodas. Piemēram, Igaunijā dzimtā valoda un literatūra nodalīta atsevišķā mācību jomā.
“Dzimto valodu nedrīkst mācīt kā svešvalodas, jo tām ir pavisam citi apguves principi,” pauda N. Dzintars.
Pieeja latviešu valodas mācīšanai vairs nav sistēmiska, un tas apgrūtina tās pamatu apgūšanu.
“Var jau mācīt valodu kā spēļu laukumā, un izaugs labs pļāpātājs, bet ne pilnvērtīgs valodas lietotājs,” tā N. Dzintars. Jaunā sistēma liek vairāk izcelt tekstveidi, bet sintakse esot izšķīdusi.
Vidusskolas klasēm gan jaunais saturs izveidots labs, taču, ja pamatskolā nebūs apgūti dzimtās valodas pamati, vidusskolēns nespēs izpildīt jaunā satura prasības. Turklāt, ja skolēni neizvēlēsies padziļinātu latviešu valodas apguvi, pēdējā vidusskolas gadā nemācīsies dzimto valodu nemaz.
Skolotāja rokās nonākušais centralizētā eksāmena paraugs latviešu valodā liekot domāt, ka latiņa tiks nolaista ļoti zemu: vidusskolu varēšot pabeigt, pat neprotot lāgā rakstīt.
“Ejam uz vienkāršošanu, un rezultāts būs tāds, ka būsim kā Elločka “Divpadsmit krēslos”, kas lietoja vien 30 vārdus,” sprieda N. Dzintars.
Jau iepriekš bieži dzirdētas sūdzības, ka, sākot ieviest jauno izglītības saturu, nebija laikus pieejami jaunie solītie mācību materiāli.
Tagad N. Dzintars atklāja, ka tad, kad tie beidzot parādījušies, izrādījās, ka daļa sagatavoto materiālu ir tik nekvalitatīvi, ka nav izmantojami.
Projekta “Skola 2030” mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa atbildēja tikai uz daļu no pārmetumiem: tas, ka latviešu valoda tiekot mācīta kā svešvaloda, neesot taisnība.
“Dzimtās valodas mācīšana kā sistēma nav mainīta, taču mēs esam likuši klāt,” apgalvoja Z. Oliņa. Uzsvars uz tekstveidi likts tāpēc, lai skolēni iemācītos skaidri, argumentēti izteikties. Tam iepriekš neesot pievērsta pietiekama uzmanība. Tekstveidei būšot liela nozīme arī centralizētajos eksāmenos. Viņa uzskata, ka eksāmena latiņa tiks nevis pazemināta, bet gan celta.
Apguves pieeja mainīta arī tālab, lai latviešu valodu varētu apgūt dažādi bērni ar dažādu kultūras bagāžu, pat tie, kas atnākuši uz latviešu skolu, kaut viņu dzimtā valoda ir cita.
“Latviešu valodas stundās jāliek iekšā saturs, kas aizrauj mūsu bērnus,” pauda “Skolas 2030” pārstāve.
Viņa arī norādīja, ka satura izveidē līdzdarbojušies daudzi pedagogi, valodnieki, augstskolu mācībspēki. Mācību materiālos kļūdas esot, bet tās tiekot labotas.
Z. Oliņa uzskata, ka latviešu valodas mācīšanā nozīmīga loma ir arī citiem, ne tikai latviešu valodas skolotājam. Tam piekrita Cēsu Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājs Edgars Plētiens, kurš savās stundās pievēršot uzmanību arī tam, kā skolēni lieto latviešu valodu, par ko viņi neizpratnē vaicājot: “Ja rakstu darbu vēsturē, kāda nozīme komatiem?” Tad skolotājs skaidrojot, kāpēc svarīgi allaž pievērst uzmanību pareizrakstībai.
Arī N. Dzintars pauda: skolēniem jāsaprot, ka pareiza latviešu valoda vajadzīga arī ārpus dzimtās valodas stundām. Tāpēc viņa pārstāvētajā skolā skolēni rakstot esejas, piemēram, par vēstures jautājumiem, un vērtējums ir gan vēsturē, gan arī latviešu valodā.
Vairāki diskusijas dalībnieki norādīja, ka skolēnu attieksme pret latviešu valodu lielā mērā atkarīga no tā, cik pareizu latviešu valodu viņi dzird sev apkārt.
Rīgas Valsts klasiskās ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Inga Narmonta stāstīja, ka skolēni, kam latviešu valoda nav dzimtā, domājot, ka, piemēram, “šopings” ir gluži normāls latviešu vārds. Jo tas tik bieži dzirdēts latviešu runā…
Valsts prezidents: Valsts valoda ir kopīga visiem
Fragments no Valsts prezidenta Egila Levita uzrunas konferencē “Valoda – tas ir darbības vārds. Valsts valoda 21. gadsimta Latvijai”, uzsverot sešus jautājumus vai problēmas valsts valodas attīstībā.
* “Pirmkārt, vēl joprojām, 30 gadu pēc neatkarības atgūšanas, krievu valodas zināšanas tiek nepamatoti pieprasītas darba tirgū. Cilvēki, kuri grib atrast darbu, diez vai sūdzēsies un ies uz tiesu. Šī problēma ir jāatrisina valstij. Un valsts nedrīkst būt gļēva. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka jebkurai personai, kura dzīvo Latvijā, ir jāzina latviešu valoda, un ikvienam ir jāspēj to brīvi lietot.
Valsts valoda ir kopīga visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no tautības. Lai demokrātiski pieņemtu lēmumus un sadarbotos, ir vajadzīga kopīga valoda. Tā ir valsts valodas jēga – pamats saliedētai sabiedrībai. Tāpēc, kā teikts Satversmes tiesas spriedumā, valsts valodas lietošanas sašaurinājums ir uzskatāms arī par demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.
Krievu valoda Latvijā ir tāda pati svešvaloda kā jebkura cita. To leģitīmi var pieprasīt zināt tikai tad, ja darbs ir saistīts ar ārzemēm, kur šī valodas prasme ir nepieciešama.
* Otrkārt, Latvijas skolās angļu valoda ir pirmā svešvaloda. Tas atbilst angļu valodas kā 21. gadsimta faktiskās starptautiskās saziņas valodas statusam. Taču uzskatu: kā otrā svešvaloda Latvijas skolās ir jāapgūst kāda no oficiālajām Eiropas Savienības valodām, it sevišķi kāda no lielajām valodām – vācu, franču, spāņu.
Mēs vēsturiski un ģeopolitiski piederam Eiropas kultūrtelpai, tādēļ Eiropas valodu zināšanas ļautu mums pilnvērtīgāk tajā līdzdarboties. Es aicinu Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) izstrādāt pasākumu plānu, kā to nodrošināt. Esmu par to jau oficiāli sazinājies ar IZM, un mēs šajā jautājumā atrodamies dialogā. Gaidu rīcību!
* Treškārt, ir jānostiprina latviešu valodas kā valsts valodas statuss un prestižs. Par publiskiem tematiem publiskā diskusijā mums ir jāsazinās visiem kopējā valodā, nevis katram savā valodā, un tā ir mūsu valsts valoda, kas ir pieejama visiem pilsoņiem, visiem iedzīvotājiem.
Tomēr mēs redzam, ka jauniešu sarunvidē reizēm latviešu un angļu valoda tiek putrotas nebaudāmā jūklī. Tas, protams, atstāj degradējošu iespaidu uz latviešu valodas struktūru. Liela atbildība šeit ir ģimenei un skolai, un varbūt mums jādomā par mērķtiecīgām kampaņām, piemēram: “Latviski runāt ir stilīgi, nevis “cool”,” bet tas jums, valodas praktiķi, ir labāk zināms. [..]
* Ceturtkārt, būtu jāuzstāda ilgtermiņa mērķis panākt, ka latviešu valodā digitālajā vidē būtu pieejamas tikpat plašas iespējas kā lielajās valodās. Tas nepieciešams, lai neveidotos digitālā plaisa, lai pastāvētu valodu digitālā līdztiesība. Taču tā nav tikai Latvijas problēma, tā ir daudzu Eiropas Savienības valstu vai mazāku valodu problēma, tādēļ šeit es redzu kopdarbu ar citām ES valstīm. [..]
* Piektkārt, latviešu valoda nav plakana. Latvietības daudzveidību sekmē valodas izloksnes un dialekti, tie piesitieni valodā, pēc kuriem mēs atpazīstam kurzemnieku vai sēli, vai vidzemnieku, vai rīdzinieku. Valsts valodas daudzkrāsainību bagātina latgaliešu valoda. Šai daudzveidības veicināšanai jābūt svarīgai valsts valodas politikas sastāvdaļai.
* Un visbeidzot – sestkārt, Satversmes 4. pantā ir teikts: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.” Es gribu likt uzsvērumu uz vārdu “ir”. Šis “ir” nozīmē būt spēkā jebkurā nākotnes laikā, tātad mūžīgi. Lai valoda pastāvētu, tai ir jāattīstās. [..] Visenerģiskāk valodas attīstība notiek dzejā, prozā, tulkojumos, periodikā.
Tādēļ ir apsveicami, ka valdība ir atbalstījusi manu priekšlikumu noteikt samazinātu pievienotās vērtības nodokļa likmi grāmatām un periodikai. Tāpat nozīmīgs ir valsts sniegtais atbalsts kultūras izdevumiem.
Rūpes par valsts valodu un kultūru kā valsts pienākums ir noteikts mūsu Satversmē. Tas ir nemainīgs Latvijas valsts pamats, tās pastāvēšanas mērķis un jēga.”
