Pateicoties grāmatām – dzīvi! Kā gatavojamies latviešu valodā iespiestā vārda piecsimtgades svinībām? 7
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Augusta nogalē man līdz ar daudziem nesalīdzināmi prominentākiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) draugiem bija iespēja piedalīties neparastā domnīcā, kuras mērķis, kā sacīja LNB direktors Andris Vilks, bija apkopot viedokļus par to, kas būtu jāņem vērā, gatavojoties svinēt 500 gadus, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā.
Šis vēsturiskais pavērsiens latviešu valodai noticis 1525. gadā, tikai 70 gadus pēc Gūtenberga revolucionārā izgudrojuma – iespiedmašīnas – ieviešanas.
Var šķist, ka no tehnoloģijas rašanās līdz pirmajai grāmatai latviešu valodā pagājis ilgs laiks, bet, ņemot vērā to, ka latviešu valoda toreiz bija nenozīmīga Eiropas nomales valoda bez sava valstiskuma, izglītības iestādēm un pat apstiprinātām gramatiskām normām, tad pirmā grāmata, kura iznāk tikai 55 gadus pēc pirmās grāmatas itāļu un 50 – pēc pirmās grāmatas angļu valodā, nepavisam nav peļams sasniegums.
Kā stāsta LNB direktors Andris Vilks, par pašu pirmo grāmatu latviešu valodā saglabājies tikai ieraksts Lībekas domkapitula dekāna Johannesa Branda rakstītajā protokolā.
Tas ļauj uzzināt, ka 1525. gada 8. novembrī Lībekas pilsētas rāte iebraucamajā vietā “Pie zelta raga” likusi aizturēt koka mucu, pilnu ar luteriskām, domājams, Vitenbergā iespiestām, grāmatām latviešu, igauņu un arī livoniešu valodā.
Tās bijis paredzēts sūtīt caur Trāvemindi uz Rīgu, un tirgotājs centies pasūtījumu izpildīt, pat pārkāpjot aizturēšanas pavēli, tomēr tālāk protokolā minēts, ka grāmatas – jādomā, tam laikam apšaubāma ķecerība – sadedzinātas.
Nav ticis atrasts neviens pats eksemplārs, tomēr nav arī apšaubāms, ka pats šādas grāmatas izdošanas fakts iezīmē būtisku pagrieziena punktu Latvijas un latviešu valodas vēsturē.
Latviešu valodā izdotu grāmatu esamība paredzēja pamazām izveidot normētu valodu un veidot kopīgu latvisko identitāti visā tagadējās Latvijas teritorijā, pilnīgi jaunā līmenī saņemt un izplatīt zināšanas, idejas un inovācijas.
Vienlaikus šādu grāmatu esamība netieši nesa attīstību kā kultūras, tā ekonomikas jomā un arī palīdzēja iesakņoties vēl tobrīd nenojaušami lēnām topošajai Latvijas idejai un tās piederībai Eiropas kultūrtelpai.
Pateicoties grāmatām – dzīvi
Pirmais saglabājies drukātais teksts latviešu valodā ir 1550. gadā izdotā Tēvreize, līdz 1685. gadā latviski tika iztulkota tobrīd svarīgākā Eiropas grāmata, proti, Bībele, bet 1768. gadā sāka iznākt pirmais laikraksts latviešu valodā “Latviešu Ārste” (un nē, ārstu sieviešu Latvijā nebija vēl 200 gadus, tā tika atveidota vīriešu dzimtes galotne).
Un, starp citu, Rīgas pilsētas bibliotēka atklāta gadu pirms pirmās latviski nodrukātās grāmatas!
Lai svinētu un uzsvērtu latviešu grāmatniecībai un identitātei svarīgo notikumu virknes nozīmi, Latvijas Nacionālās bibliotēkas speciālisti izveidojuši Latviešu valodas iespiestā vārda piecsimt gadu programmu pieciem gadiem.
Pirmais sarīkojums tās ievadam, izstāde “Atgriešanās”, LNB tiks atklāta jau nākamajā nedēļā, 12. septembrī. Izstādi varēs apmeklēt līdz pat decembra vidum.
Savukārt svinību kulminācijā, 2025. gadā, iecerēts atvērt apskatei jaunu grāmatniecības vēstures ekspozīciju, kas nomainītu pašreizējo 2016. gadā izveidoto ekspozīciju “Grāmata Latvijā”.
Plānots, ka svinību programmā iekļautie notikumi izcels mūsu valodas un ar to saistīto kultūras un ekonomisko procesu pagātni, tagadni un nākotni, kā arī aktualizēs un runās par Eiropas valodu, tostarp lībiešu, attīstību un dzīvotspēju ilgākā laika nogrieznī, tām tiekot pierakstītām, pavairotām un izplatītām dažādos formātos.
Kā norādīja Andris Vilks, atšķirībā no nepierakstītām valodām, kuru pēdējiem nesējiem nomirstot, mirst arī valoda, grāmatas ļauj valodu saglabāt gadsimtiem un apgūt ikvienam, kurš sevi ar to identificē.
Tā valodas tradīciju var turpināt, piemēram, Latvijas lībieši, kā arī prūši, kuru valoda bija pilnībā izmirusi, taču pēdējos gados atdzīvināta, pateicoties tieši tam, ka saglabājušās pāris vārdnīcas, trīs iespiesti katehismi un atsevišķi sīkāki rakstu darbi.
Andris Vilks domnīcā norādīja uz baznīcas lielo ieguldījumu latviešu valodas attīstībā – lielākajai daļai agrīno iespiesto latviešu tekstu bija tieši reliģiozs saturs, arī pirmos dabaszinātņu rakstus un izglītības materiālus latviešu valodā veidojuši vācu tautības mācītāji.
Rakstiskās valodas pastāvēšana ļauj ar piesardzīgu optimismu skatīties arī digitālajā nākotnē, kaut gan tajā pašā laikā nedrīkst nenovērtēt riskus, kas ar digitālo tehnoloģiju radīto globalizāciju saistās, īpaši apdraudot nelielas valodas.
Nenovērtēts resurss
Īpaši 21. gadsimtā, attīstoties digitālajām tehnoloģijām, tiek piemirsts, cik tieši inovatīva tehnoloģija bija grāmatu iespiešana.
Kaut gan pirmā vēl Gūtenberga dzīves laikā iespiestā Bībele sasniedza 200 eksemplāru tirāžu tikai triju gadu laikā, tas tomēr bija neiedomājams paātrinājums pirms tam garam un milzu pacietību prasījušam darbam.
Ir izpētīts, ka vēl 14. gadsimtā ar roku pārrakstīta grāmata bija mājas vērtībā; Eiropas lielākajā – Parīzes – bibliotēkā tolaik glabājušās tikai 300 grāmatas. Savukārt pateicoties Gūtenbergam, jau 15. un 16. gadsimta mijā Itālijā Cicerona izdevums maksāja skolotāja caurmēra mēnešalgu – dārgi, protams, tomēr paceļami.
Lielā mērā tieši pateicoties grāmatiespiešanai, Eiropā tik koši uzplauka renesanse: šajā laikā tika intensīvi meklēti un pārizdoti antīko domātāju darbi, tādējādi ietekmējot filozofijas attīstību.
Grāmatiespiešana paātrināja tehnoloģisko attīstību. Angļu filozofs Frānsiss Bēkons esot sacījis, ka pasaules vēsturi neatgriezeniski mainījuši tikai trīs izgudrojumi: šaujampulveris, kompass un grāmatu iespiedprese.
Iespiestā grāmata mainīja un paātrināja arī zinātnisko atklājumu pasauli. Gadu tūkstošiem ilgi zinātne bija ārkārtīgi vientulīga nodarbošanās; izgudrojumu un pētījumu rezultātus kolēģi varēja novērtēt tikai ar milzīgu novēlošanos, turklāt, pārrakstot atklājumus un secinājumus ar roku, nespeciālists tajos varēja pieļaut būtiskas kļūdas.
Tādējādi lielākais zinātnes ieguvums no grāmatizdošanas bija pat ne informācijas aprites ātrums, bet precizitāte – protams, arī saliekot burtiņus presē, bija iespējama cilvēciska kļūda, tomēr tās risks krietni samazinājās.
No jebkuras tradīcijas piekritēju viedokļa grāmatniecība bija arī nepatīkami apgrūtinoša. Pirms Gūtenberga cenzūrai izrēķināties ar atkritējiem un citādi domājošajiem bija viegli – atlika sadedzināt manuskriptu, apcietināt vai sodīt ar nāvi pārkāpēju, un lieta darīta.
Pēc Gūtenberga izgudrojuma pilnībā novērst kādai varai vai dogmai kaitīgas idejas izplatīšanos kļuva nesalīdzināmi grūtāk. Ne jau velti arī pirmā latviski iespiestā (un iznīcinātā) grāmata bija tieši protestantu darbs.
Plašāka grāmatu pieejamība nozīmēja lielāku uzsvaru uz personiskajām brīvībām un iespēju izplatīt atšķirīgus viedokļus, tostarp radikālus.
Savā ziņā var teikt, ka arī Franču revolūcija un ASV neatkarība ir grāmatiespiešanas “bērns” – jāņem gan vērā, ka lielākā daļa jebkuras pasaules tautas vēl vairākus gadsimtus pēc Gūtenberga izgudrojuma ieviešanas neprata lasīt, tomēr, piemēram, Tomasa Peina grāmata “Veselais saprāts” (izdota 1776. gadā), kurā skaidri un precīzi bija aprakstīta amerikāņu kolonistu pazemojošā situācija pretstatā viņu “mātes valstij” Anglijai, esot tikusi pārdota lielākā skaitā, nekā Jaunajā kontinentā vispār bija kolonistu.
Runājot par mums tuvāku vēsturi, arī izplatīt jaunlatviešu (vēlāk jaunstrāvnieku un vēl pēc tam – neatkarīgas valsts atbalstītāju) idejas būtu bijis nesalīdzināmi sarežģītāk, ja vispirms latviešu zemniekiem nebūtu bijis iespējas pasūtināt avīzes un iepazīt tautiešu dzīvi citos novados un notikumus citur pasaulē, un ja pamazām neattīstītos latviešu kultūrā sakņota inteliģence. Nav pārspīlējums teikt, ka Latvijas valstiskuma ideja balstās tieši drukātajā vārdā.
Šis aspekts izskanēja arī domnīcā, turklāt no vairākiem runātājiem un no dažādiem skatpunktiem: gan formulēts tādējādi, ka latviešu nācijas dzīvotspēja balstās uz rakstīto vārdu un literāro mantojumu, bet rakstītais vārds un literatūras mantojums ir nācijas un valstiskuma attīstības dzīvotspējas virzītājs.
Tāpat tika uzsvērts, ka Latvijas vēsturi nevar atdalīt no pasaules vēstures konteksta, Latvija ir pasaules neatņemama sastāvdaļa, kur notikumi ir savstarpēji saistīti.
Turklāt grāmatniecība svarīga ne tikai vēsturiski, bet arī skatoties nākotnē, proti – grāmatniecība cieši saistīta ar Eiropas valodu izdzīvošanu cauri tehnoloģijām, mazo valodu, tostarp lībiešu un latgaliešu rakstu valodas, ilgtspēju.
Visbeidzot – grāmatizdošana bija pirmais gadījums, kad tehnoloģijas aizstāja cilvēku darbu, proti, notika tas pats, par ko raizējamies arī 21. gadsimtā mākslīgā intelekta un robotikas attīstības sakarā.
Iespējams, šeit varam rast arī zināmu mierinājumu: kaut gan lieki kļuva daudzie grāmatu pārrakstītāji, grāmatizdošanas industrija radījusi vietā daudzas jaunas profesijas, nepazaudējot arī radošo pirmsākumu.
Turklāt ir vērts atcerēties, ka, pat attīstoties e-grāmatām, iespiesto izdevumu nozīme nezūd: ja kādas tehnoloģiskas katastrofas iespaidā cilvēce uz ilgāku laiku paliktu bez elektrības, elektroniskie resursi kļūtu nepieejami vai pat varētu tikt pilnībā zaudēti, kamēr iespiestā grāmata saglabājama daudz vienkāršāk.
Atdot parādu
Latviešu valodas iespiestā vārda piecsimt gadu programma ar daudzveidīgu un plašu norišu klāstu stiprinātu apziņu par rakstītā, drukātā un izplatītā vārda latviešu valodā nozīmi latviešu identitātes veidošanā, ideju un inovāciju vēsturē, tā dzīvotspēju dažādos formātos un grāmatas pielāgošanās spēju cauri laikiem, norādīja LNB Speciālo krājumu departamenta direktore Dagnija Baltiņa.
Par finansējuma avotu svinībām pagadām vēl skaidrības nav, ir doma, ka to varētu iegūt mērķprogrammas ietvaros. Lai programma būtu maksimāli ietveroša, jau šomēnes Latvijas Nacionālās bibliotēkas speciālisti prezentēs projektu un sāks sarunas par sadarbības veidiem ar nacionālajām kultūras un izglītības iestādēm.
Domnīcā vairākkārt izskanēja, un arī programmas darba grupa uzsvēra, ka plānots sadarboties ar maksimāli plašu partneru loku no izglītības iestādēm un citām atmiņas institūcijām līdz nevalstiskajām organizācijām un ikvienam, kuram ir idejas, kā praktiski aptvert noteiktu potenciālo lasītāju loku.
Īpaši domnīcā tika uzsvērta nepieciešamība iesaistīt jaunos lasītājus – LNB Atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone atgādināja, ka Latvija ir viena no ļoti nedaudzām Eiropas Savienības valstīm, kurā trūkst valsts finansētas lasītprasmes programmas pašiem mazākajiem.
Trīs un četrus gadus vecajiem lasītājiem un viņu vecākiem paredzētā programma “Grāmatu starts”, ko izveidojis LNB Bērnu literatūras centrs un īsteno LNB Atbalsta biedrība kopā ar Latvijas publiskajām bibliotēkām, var darboties, tikai pateicoties ziedotājiem.
“Grāmatu starts” parāda pašiem mazākajiem, ka lasīšana ir patīkama un aizraujoša nodarbība – bibliotēkas apmeklējuma laikā katram mazajam dalībniekam tiek dāvināts īpaši veidots pūču komplektiņš – mugursoma, lasāmgrāmata, mīļlietiņa un noderīgs materiāls vecākiem par lasīšanu.
Tikpat svarīga auditorija ir pusaudži, kuri vai nu ārpus skolai nepieciešamā nelasa nemaz, vai arī lasa grāmatas angļu valodā. Tādējādi, iespējams, grāmatas piecsimt gadu svinību programmas elementus varētu iesaistīt arī Skolēnu dziesmu un deju svētku norisē, kas notiks tieši 2025. gadā.
Latviešu grāmatniecības vēstures fakti
Pirmā zināmā grāmata latviešu valodā ir 1525. gadā Vācijā iespiestā mise Rīgas latviešu luterāņu draudzes vajadzībām.
Pirmais iespiestais latviešu tēvreizes teksts lasāms Sebastiāna Minstera izdevumā “Kosmogrāfija” (1550).
1585. gadā Viļņā iespiests holandiešu jezuīta Pētera Kanīzija katoļu katehisma tulkojums, kas ir pirmā līdz šim saglabājusies grāmata latviešu valodā.
1588. gadā atvērta pirmā Rīgas pilsētas tipogrāfija, ko līdz 1625. gadam vadīja Nikolauss Mollīns. Tajā 1615. gadā tika iespiesta Latvijā pirmā grāmata latviešu valodā, t. s. luterāņu rokasgrāmata.
1638. gadā – Georgs Mancelis sastādījis pirmo latviešu valodas vārdnīcu “Latvietis”.
1667. gadā tika atvērta tipogrāfija Jelgavā; 1675. gadā ar Zviedrijas karaļa privilēģiju – tipogrāfija Rīgā.
17. gs. 80. gados – izdotas pirmās ābeces latviešu valodā. Iespiests arī Alūksnes mācītāja Ernsta Glika paveiktais Bībeles tulkojums latviešu valodā (1685–1694).
1766. gadā iznāk luterāņu mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera “Jaukas pasakas un stāsti” – pirmais latviešu laicīgās prozas krājums.
1806. gadā – iespiests pirmais latviešu autora Neredzīgā Indriķa dzejas krājums “Tā neredzīgā Indriķa dziesmas”.
Grāmatniecības attīstību Latgalē kavēja aizliegums iespiest un izplatīt grāmatas ar latīņu burtiem (1865–1904).
Par pirmo pabeigto universālo enciklopēdiju latviešu grāmatniecībā kļuva Rīgas Latviešu biedrības izdotā “Konversācijas vārdnīca” (1903–1921).
Dati: Latvijas Nacionālā enciklopēdija
