Sandra Vensko: Latviešu valodas demontāža 30
Ja Rīgu vistiešākajā veidā nebūtu skārusi Mārtiņa Lutera aizsāktā Baznīcas reformācija, visticamāk, šodienas LR Satversme neuzsvērtu, ka kopš senlaikiem Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā uztur latviešu valoda.
Un neuzsvērtu tādēļ, ka latviešu valodas vienkārši nebūtu. Tas nav nekas jauns pasaules kultūras vēsturē, ka tik mazas tautas kā savulaik kurši, zemgaļi, latgaļi, lībieši (uzskaitījumu varētu turpināt) gadsimtu gaitā saplūst ar lielajām kaimiņu tautām. Tā ir ikdiena. Taču Lutera paustā ideja sludināt Svētos Rakstus tautu dzimtajās valodās šo likumsakarību izjauca. Izjauca tik veiksmīgi, ka gala beigās mūsu senču valodas saplūda vienotā latviešu valodā, un tas izdevās tik labi, ka pēc gadsimtiem jau tika dibināta latviešu valsts – Latvijas Republika.
Šogad kristīgā pasaule atzīmē 500 gadus, kopš Lutera aizsāktās reformācijas kustības. Starp 95 tēzēm, ko teologs izstrādāja, viena vistiešākajā veidā attiecas uz latviešu valodu. 16. gadsimta sākumā Rīgā notika gluži vai brīnums – Lutera paustā ideja sludināt Dievvārdus dzimtajā valodā pavēra ceļu vienotas latviešu valodas izveidei. Ojārs Zanders savā pētījumā “Tur, kur sastopas gadsimti” (“Jaunā Gaita”, nr. 192., 1993.) raksta par to, ka 1524. gada trauksmainajās dienās “Rīgas rātskungs, vēlākais birģermeistars Pauls Dreilings nodod piecas no izpostītā franciskāņu klostera paglābtās grāmatas Nikolavam Rāmam − pirmajam Rīgas latviešu luterāņu draudzes mācītājam un garīgo tekstu latviskotājam”. Pateicoties Reformācijas laikmetam, latviešu Bībele ir ierindojama starp senākajiem mūsdienu Eiropas un pasaules tautu tulkojumiem, un latviešu valodai faktiski šis ir dzimšanas gads. Rīga bija viena no pirmajām pilsētām, kas pieņēma un praksē īstenoja Mārtiņa Lutera paustās idejas, un, ieviešot Reformācijas idejas dzīvē, bija jāsprediķo un jādzied ne tikai vācu, bet arī nevācu valodā. Ja Rīgu vistiešākā veidā nebūtu skārusi Baznīcas reformācija, visticamāk, mēs šodien runātu vācu vai krievu mēlē un no senatnes glabātais unikālais dainu mutvārdu krājums latviski netiktu pat pierakstīts.
Pirmskara Latvijā latviešu valoda kļuva par tik spēcīgu valsts simbolu, ka valsts valodu varēja lietot visās saimnieciski stratēģiskās nozarēs, tulkojumos, vēsturiskajā izpētē. Latviešu valodas iznīcināšana praksē sākās vēlāk, pēc kara, līdz ar padomju militārismu un ideoloģijas maiņu. Pretlatviskā ideoloģija darbojās tik mērķtiecīgi, ka to varēja redzēt ik uz soļa, un tā nav apturama vēl mūsdienās. Krievu valoda izplatījās pilsētās, laukos, neskaitāmi termini un jaunvārdi iekļuva kino, TV, ikvienā ekonomikas nozarē, ielavījās izglītības sistēmā. Tulkojumi no krievu valodas ienesa padomju smaku kultūras telpā. Sākoties atmodai, vajadzēja atrast jaunus, latviskus terminus, deviņdesmitajos gados bibliotēku plauktos parādījās neskaitāmi trimdas latviešu autoru darbi, taču līdz atmodas laikam tiem Latvijā vieta neatradās.
Gadiem ritot, vissīvākie latviešu valodas pretinieki gluži neformālā veidā turpina ignorēt latviešu valodas pastāvēšanas tiesisko aspektu, rupji graujot valsts veidolu. Interfrontieši 2012. gada 18. februāra valodas referendumā nepanāca Satversmes grozījumus, kas ļautu legālu krievu valodas patvaļu Latvijā. Tolaik pret grozījumu pieņemšanu Satversmē bija 821 722 vēlētāji (74,8%). Kopš tā laika ir pagājuši pieci gadi, un šodien sociālajos tīklos redzams, ka ir amatpersonas, kas ņirgājas par latviešu valodu. Visuzskatāmākais piemērs – Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, kuram, tēlaini sakot, gauži nerūp ne Reformācijas rezultātā tapušais Eiropas kultūras uzplaukums, vēsturiskais Dainu mantojums un tajā skaitā 500 gados radītā latviešu valoda. Apšaubot tiesu sistēmu Latvijā, pretēji latviešu tautas interesēm Rīgas mērs nolēmis ar saviem personīgajiem līdzekļiem latviešu valodu vienkārši demontēt.
