Raivis Dzintars: Latviešu valodai skolās – jā vai nē? 104
Satversmes ieraksts par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu uz izglītības sistēmu pagaidām netiek attiecināts. Skolēnus māca pēc padomju laiku parauga – divās valodās, divās slēgtās sistēmās.
Pirmdien Nacionālā apvienība aicinās valdības partijas atbalstīt valsts un pašvaldību skolu pāreju uz mācībām tikai valsts valodā. Vārdos šai iecerei iebilst uzdrošinās tikai retais. Tomēr līdz šim katru reizi, kad nonācis līdz konkrētam lēmumam, partijas atradušas kādu ieganstu, lai visu atstātu pa vecam. Tas nozīmē, ka divdesmit septiņus gadus pēc neatkarības atjaunošanas Satversmes ieraksts par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu uz izglītības sistēmu netiek attiecināts. Skolēnus māca pēc padomju laiku parauga – divās valodās, divās slēgtās sistēmās un no dažādām mācību grāmatām.
Kad jau 2010. gadā rosinājām pakāpenisku pāreju, sākot no mazajām klasītēm, ar katru gadu latviskojot vienu klašu grupu, tā laika “Vienotības” izglītības jomas pārstāvji pauda: “Ideja jau laba un pareiza, tikai tā jāizpilda citādi.” Neesot pareizi sākt ar mazajām klasītēm. Ideju noraidīja.
Kad Nacionālā apvienība iekļuva valdībā, valdības deklarācijā panācām ierakstu, ka pāreja uz mācībām valsts valodā jāveic līdz 2018. gadam. Partijas jau atkal apgalvoja, ka jādara jau tas ir, bet tik strauji gan tas neesot iespējams.
Mirklī, kad par izglītības ministru kļuva Kārlis Šadurskis, maldīgi šķita, ka cerības panākt rezultātu pieaugušas. No tribīnes iepriekš Šadurska kungs ideju bija kvēli aizstāvējis. Tāpēc jau atkal ierakstījām deklarācijā ministrijai uzdevumu – izstrādāt vismaz plānu, kā pāreja ieviešama. Saeimas sasaukums jau tuvojas noslēgumam, bet nekāda plāna nav. Nevajagot “tracināt krievus” un “viss esot jādara pakāpeniski”… Cik pakāpeniski?
Īpašas cerības nedod arī iespējamo nākamās Saeimas jaunpienācēju viedokļi. TV debašu raidījumā, kad Jutai Strīķei (Jaunā konservatīvā partija) bija tikai jāpaceļ viena kartīte “jā” vai “nē” par šo jautājumu, viņa pacēla abas, sakot idejai “jā”, bet “ne piespiedu kārtā”. Citiem vārdiem sakot: ja paši negrib mācīties latviski, tad lai paliek pa vecam! Partijas “Kustība Par” viena no līderēm Lolita Čigāne TV duelī “1:1” teica, ka viņa ir par vienotu izglītības sistēmu, kas “balstīta latviešu valodā”. Vai tas nozīmētu reālu pāreju uz mācībām latviski, atbildēt Čigānes kundze neuzskatīja par vajadzīgu. Ņemot vērā līdzšinējos balsojumus “Vienotības” sastāvā, atļaujos prognozēt, ka lēmuma pieņemšanas brīdī tas nozīmēs “pret”.
Ko darīt? Nacionālā apvienība ir sagatavojusi grozījumus Izglītības likumā, kas neļautu noraidīt ideju, atrunājoties ar nepieņemamu metodiku vai termiņiem. Mēs nepiedāvāsim rakstīt likumā ne metodiku, ne termiņus. Mēs piedāvāsim likumā ierakstīt tikai mērķi – mācības valsts un pašvaldību skolās notiek latviski, bet noteikt kārtību, kad un kā šis mērķis tiek īstenots, likums uzdotu Ministru kabinetam. Vienkāršāk sakot, katrai partijai un katram deputātam būs jāatbild gluži kā debašu raidījumā: ar “jā” vai “nē”. Šoreiz iespēja “pacelt abas kartītes” būs liegta.
