Pirms pieciem gadiem notika referendums par valsts valodu. Tad daudz tika spriests, kādi pasākumi veicami valodas pozīciju stiprināšanā. 26
Gandrīz viss, kas tika spriests un darīts 2012. gadā, ir izčūkstējis un pačibējis. Bija straujas kustības un haotiski mēģinājumi kaut ko saglābt. Nekas īpašs jau valodas ziņā nebija jāglābj, jo referendums beidzās pozitīvi – tauta izrādījās tālredzīgāka un nobriedušāka nekā daudzi tās neizlēmīgie priekšstāvji. Integrācija ir ilgtermiņa darbs. Taču man jāteic, ka pēdējos gados ik pēc pāris mēnešiem ir mēģinājumi nevis stiprināt latviešu valodas statusu, bet pagriezties pretējā virzienā. Piemēram, 2016. gada nogalē beidza darbu Valsts prezidenta izveidotā sabiedrības saliedētības politikas ekspertu darba grupa, daži punkti tās gala ziņojumā bija mūsu komisijai pilnīgi nepieņemami. Kad informējām prezidentu, tika teikts, ka eksperti savu darbu ir paveikuši, tas ir viņu viedoklis, bet nevis vadlīnijas valsts politikai. Lieta norima, bet sabiedriskajā apziņā atkal tika sētas šaubas. Tagad jauna aktualitāte – valodas jautājums augstākajā izglītībā. Atkal sastopamies ar greiziem pieņēmumiem un prasībām, turklāt no pašu latviešu vidus. Iespējams, šo divu augstskolu rektoru gadījumā var būt kādi īpaši nosacījumi, lai gan neredzu, kāpēc. Taču piedāvātais risinājums atcelt Valodas likuma prasības attiecībā uz visām augstskolām un visiem administratīvajiem un vēlētajiem pasniedzējiem ir pilnīgi nepieņemams un absurds. Ir dīvaini dzirdēt, ka Satversmes un likuma prasības ir dunča dūriens mugurā! Skaidrojam savu viedokli, un, cerams, arī šī vētra norims. Taču mūs uztrauc, ka valodas jomā ik pa laikam mēģina kaut ko nograuzt vai pagriezt atpakaļ. Ir nepieciešama mierīga un konsekventa virzīšanās uz priekšu.
“LA” vairākkārt rakstījusi par LTV7 raidījumu veidotāju krievu valodā nostāju: šajos raidījumos runās tikai krieviski! Un latviešu politiķim, piemēram, izglītības ministram, kurš vēlas runāt latviski, nav iespējams krievu skatītājam savu pozīciju nedz argumentēt un pamatot, nedz atbildēt uz pārmetumiem. Tā ir absurda situācija! Iespējai izteikties vajadzētu būt arī tad, ja cilvēks nerunā krieviski. LTV nenodrošina tulkojuma iespēju!
Vienu brīdi virmoja runas, ka nepieciešami īpaši krievu kanāli, viss jāraida paralēli krieviski utt., bet tad šīs dīvainās idejas noklusa. Valodas komisija vienmēr ir uzskatījusi, ka valsts amatpersonām nevajadzētu vietējos medijos runāt krieviski. Pat tad, ja valsts amatpersona labi prot krievu valodu. To esam teikuši arī Valsts prezidentam, bet, protams, katrs cilvēks dara, kā uzskata par pareizu. Televīzijas kanāls var sameklēt kvalificētu tulku, ierakstītus raidījumus var subtitrēt. Teiktais auditorijai un sarunu biedriem būs labāk saprotams. Jebkuram cilvēkam Latvijā ir tiesības visur runāt latviski, jo latviešu valoda ir valsts valoda. Ar laiku būs arvien mazāk latviešu politiķu, kuri spēs labi runāt krieviski. Ir smieklīgi vērot nopietnu cilvēku, kas krieviski nevar labi parunāt, bet tomēr ļoti cenšas. Tas nav prātīgi, tas nav tālredzīgi arī attiecībā uz politiķa tēlu. Savukārt, ja Latvijas valsts medijs nostāda amatpersonu izvēles priekšā – vai nu runā krieviski, vai nerunā nemaz, es ietu uz tiesu.
Šķiet, ka hibrīdkara apstākļos daļai Latvijas krievu zūd vēlēšanās runāt valsts valodā.
Tas ir indivīda psiholoģijas jautājums, ko, protams, nereti ietekmē austrumu kaimiņu lielkrievu imperiālisma propaganda. Taču vairāk par daļas krievu nevēlēšanos runāt latviešu valodā mani uztrauc latviešu vēlme jebkurā brīdī pāriet uz krievu valodu.
