Luksemburgas universitātes profesors: Latviešu valoda ir melodiska 14
“Latviešu valodā mani visvairāk fascinē, ka iespējams ļoti elegants lakonisms – ar diviem vārdiem var pateikt to, kam vācu valodā būtu vajadzīgs garāks teikums,” secinājis Luksemburgas universitātes profesors TILS DEMBEKS. Viņš, būdams vācietis, nesen Latvijas Universitātes zinātniskajā konferencē savu referātu nolasīja labā latviešu valodā un vasarā ar diriģentes Jūlijas Norveles vadīto kori “Meluzīna” piedalīsies Dziesmu svētkos.
Kas jūs pamudināja iemācīties latviešu valodu?
T. Dembeks: Mēs ar sievu iepazināmies gandrīz pirms 15 gadiem un sākumā sarunājāmies tikai vāciski. Arī viņas māte un māsa runā vāciski. Taču sievas dzimtā ir vēl citi radi, ar kuriem tiekamies. Vecmamma prata vācu valodu, bet aktīvi to nelietoja, un arī māsasbērni nerunāja vāciski, un man bija vēlme arī ar viņiem sarunāties. 2006. gadā sāku mācīties latviski. Mēnesi braucu uz valodas kursiem, pēc tam bija iespēja mācīties tālāk Eiropas Tiesā. Toreiz tajā nebija pietiekami daudz tulkotāju, kas pārvalda latviešu valodu, un es kā Eiropas Savienības ierēdnes vīrs drīkstēju pieteikties kursos. Trīs gadus vēlāk sāku strādāt Rīgā. Atbraucu uz Latviju vistrakākajā krīzes laikā – 2009. gadā – un divus gadus vadīju DAAD informācijas centru. (DAAD – “Deutscher Akademischer Austausch Dienst”, tulkojumā – Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienests. – Red.). Tāpēc ļoti daudz esmu iemācījies, runājot, komunicējot ar cilvēkiem.
Cik pavisam valodas protat?
Labi varu komunicēt angliski, latviski, vāciski. Luksemburgā jārunā arī franciski, taču, ja jāpiedalās kādā akadēmiskā diskusijā, kas norisinās franču valodā, tad veicas kā kuro reizi. Šo to saprotu krieviski. Luksemburgiski visu saprotu, bet neko nevaru pateikt.
Vai jums ir gadījies latviešu vārdus iejaukt sarunā, kas risinās citā valodā?
Franču valodu biju mācījies jau skolas laikā, bet, kad klāt nāca arī latviešu valoda, reiz Luksemburgā beķerejā pasūtīju maizītes pa pusei franču, pa pusei latviešu valodā. Uz mani skatījās lielām acīm. Vēl man ir gadījies ar saviem vecākiem sākt runāt latviski – viņi arī neko nesaprata. Bet tas ir normāli, jo smadzenes tā strādā. Reizēm tā sanāk ļoti kreatīvas idejas un interesantas vārdu spēles!
Esmu priecājusies, ka ikkatra valoda, ko cilvēks mēģina mācīties, bagātina ar vēl vienas kultūras izpratni.
Jā, bet tas atkal atkarīgs no tā, kādā veidā valoda tiek mācīta. Piemēram, angļu man ir akadēmiskā valoda. Gribētos drīzāk visu rakstīt vāciski, bet tad nepublicēs. Savukārt latviešu man ilgus gadus bija tikai ģimenes valoda, tāpēc vienulaik man bija attīstīts tāds bērnišķīgs vokabulārs. Bija posms, kad latviski komunicēju tikai ar sievietēm, un tad teicu, piemēram, par sevi sieviešu dzimtē – “esmu gatava”.
Luksemburgā ir aktīva latviešu kulturālā dzīve, un viņi bieži aicina ciemos māksliniekus, mūziķus, pat teātru trupas. Sāku dziedāt latviešu korī “Meluzīna” un tad pēkšņi sapratu, ka ar šo valodu saistīts liels mūzikas krājums. Uzskatu, ka viens no maniem lielākajiem ieguvumiem ir tas, ka daudz zinu par latviešu mūziķiem – gan par klasiķiem, gan par astoņdesmito gadu rokmūziku – “Pērkonu” utt., gan tagadējām norisēm.
Taču latviešu rakstu valodā man joprojām ir grūtības, jo tā ir ļoti atšķirīga no sarunvalodas.
Mana izglītības zeme ir Vācija. Vācu valodā varu “spēlēt” visos valodas reģistros – manā rīcībā ir “pilnā klaviatūra”. Varu tērzēt sarunvalodā, rakstīt akadēmiski un pat poētiski. Tas viss man ir. Un ne tāpēc, ka valodu mācījos no saviem vecākiem, bet tāpēc, ka tur gāju skolā, iedziļinājos mediju pasaulē, lasīju grāmatas. Latviešu valodā man ir tā klaviatūra ģimenes privātās lietās, varu sarunāties arī par mūziku, daļēji par literatūru. Par glezniecību tik brīvi nevarētu izteikties. Šad un tad pat par politiku iznāk runāt. Bet, ja jāraksta kāds formāls teksts skaistā latviešu valodā, man ir vajadzīga palīdzība.
Kādas, jūsuprāt, ir īpaši iespaidīgas latviešu valodas īpašības?
Vācu romantiķis Vilhelms Šlēgelis izdomāja, kā atšķiras sintētiskas un analītiskas valodas. Sintētiskas ir tās, kas vienā vārdā ieliek kopā visādu informāciju. Latviešu valodas vārdā tā ir, jo nav artikula, un ar vienu vārdu izteikts, piemēram, cik cilvēki piedalījušies – viens vai vairāki; vai tie ir “mēs” vai “jūs”. Vācu valoda ir daudz analītiskāka, un tur vajadzīgi vairāki vārdi, lai izteiktu to pašu. Man patīk, ka tādēļ latviešu valodā var izteikties ļoti koncentrēti, kompleksi.
Mācoties latviešu valodu, sākumā, kamēr vēl gandrīz neko nesapratu, uztvēru, cik tā ir melodiska – intonācija iet augšā, lejā. Fascinējoši, ka fonētikā ir garie patskaņi bez uzsvara. Vācu valodā nekas tāds nav iedomājams. Piemēram, vārdā “apdrošināšana” ir garais “ā”, bet tas nav akcentēts.
Korī “Meluzīna” jums droši vien bija vieglāk nekā citiem ārzemniekiem – valodu jau pratāt.
Taču latviešu tautasdziesmās ir vārdu krājums no lauku dzīves, un man bieži jāprasa korī kaimiņam – ko nozīmē tas un ko – šis. Ir arī dziesmas, kurās jūtama vācu valodas ietekme. Kad pirmo reizi dziedājām Jāzepa Vītola melodiju “Upe un cilvēka dzīve” ar Krišjāņa Barona dzejoļa “Kalnu strauts” vārdiem, man dziesma šķita ļoti vāciska. Dzejolī izteikta doma par cilvēka dzīvi kā upi, kas ceļas no maza avota. Vai latviski mazu upīti sauc par avotu? Vāciski “Quelle” ir avots, bet “Quell” – maza, tikko iztecējusi upīte. Manuprāt, Barons šo vārdu izmanto tieši vācu ietekmē.
Tulkošana valodu ietekmē lielā mērā. Tagad angļu valodas ietekme ir ne tikai tāpēc, ka cilvēki daudz runā angliski, bet arī tāpēc, ka daudz lasa no angļu valodas tulkotu literatūru.
Ko stāstījāt Luksemburgas latviešu skolas “Strops” vecāku diskusijā?
Tajā sprieda par bilingvismu un to, kā, ārzemēs dzīvojot, saglabāt latviešu valodu, iemācīt bērniem. Daudzās vietās ārpus Latvijas tas var likties grūti, iespējams, vecāki domā, bērnam būs vieglāk, ja viņš ātrāk iekļausies, piemēram, angļu valodas vidē. Mans arguments – jebkura valoda, ko cilvēks prot, viņam ir vērtība. Un ne tikai tāpēc, ka nāk papildu kulturālais skatījums uz pasauli, bet arī tāpēc, ka domāšana kļūst brīvāka, elastīgāka. Un, ja latviešu valoda jau ir ģimenē, jaunajai paaudzei to pazaudēt būtu tuvredzīgi. Pat ja, Īrijā dzīvodams, cilvēks pēc gadiem piecpadsmit to vairs neizmantos, tik un tā iespaids uz smadzeņu attīstību ir bijis, skatījums uz pasauli ir bagātinājies.
Latvijā nolemts mazākumtautību skolās pakāpeniski pāriet uz izglītības apguvi valsts valodā. Bet ir ļaužu grupas, kas vāc parakstus pret šo pāreju, protestē…
Latvijā ilgu laiku bija krievu un latviešu skolas, un tika reproducētas divas sabiedrības. Ir pareizi pāriet uz vienotu izglītības sistēmu, lai gan zinu, cik tas ir politiski sarežģīti. Ja tas būtu noticis jau pirms, piemēram, 15 gadiem, tagad viss būtu vēl labāk.
Bet pastāstīšu par Luksemburgu, kur situācija ir pavisam pretēja. Luksemburgā ir viena skolu sistēma – daudzvalodīga. Bērnudārzā cilvēciņš runā luksemburgiski. Šī valoda ir tuvu vācu valodai, un tiek uzskatīts, ka skolā bērni var mācīties lasīt un rakstīt vācu valodā. Taču ir ļoti daudz ģimeņu, kuras mājās runā franču, itāļu, portugāļu vai citā valodā. Labi, ka mazie bērnudārzā iemācās luksemburgiešu valodu. Taču viņi nezina vācu valodu, un, skolā alfabētu mācoties: A – Apfel (latv. – ābols), B – Baum (latv. – koks), viņi šos vārdus iepriekš nav zinājuši. Un, ja trūkst papildu atbalsta, šie bērni skolā ātri vien atpaliek. Tāpēc Luksemburgā sāk domāt, ka izglītībā varbūt vajag divas sistēmas – franču un vācu.
Manuprāt, Latvijā svarīgi, lai pamatizglītībā bilingvisms tiktu saglabāts, un ideālais modelis būtu, ka bērni ļoti intensīvi tiek pieradināti pie valsts valodas, kamēr, piemēram, matemātika sākumā vēl notiek krieviski.
Luksemburgā izglītības mērķis ir, lai jaunieši prastu četras valodas ļoti labā līmenī: luksemburgiešu, vācu, franču un angļu. Latvijā ideālā variantā droši vien būtu līdzīgs mērķis: visi runātu latviski, angliski, vēl vienā ES valodā – vācu, franču, itāļu vai citā – un vēl krieviski.
Ja vecākiem ir svarīgi, ka bērns mācās valodas, tad parasti izdodas mērķi sasniegt. Bet, ja vecāki nesaprot, kāpēc tas vajadzīgs, skolu sistēmai jāstrādā, lai to kompensētu.
