Kā tieši norit jūsu baltu filoloģijas studijas Latvijā, un par ko top jūsu promocijas darbs? 1
Doktorantūrā jau vairs nenotiek ikdienas lekcijas, taču ik pa laikam man ir nodarbības, kurās apgūstu dažādas tēmas – piemēram, nu esmu iepazīstināts arī ar lībiešu valodu. Par somugru valodām gan sevišķi neinteresējos, tās mani interesē tikai tik, cik ir svarīgas latviešu valodas vēsturei un attīstībai. Šajā semestrī pārsvarā savu laiku veltu disertācijas rakstīšanai. Promocijas darbu rakstu vēsturiskajā dialektoloģijā – pētu, kā senās baltu ciltis ietekmējušas baltu valodu dialektu veidošanos.
Ko esat secinājis? Piemēram, vai latgaliešu valoda tiešām ir valoda vai arī dialekts?
Šis jautājums gan mani neinteresē, jo tas ir valodas politikas, nevis valodniecības sfērā. Mani interesē, piemēram, cik daudz kurzemnieku vai žemaišu dialektā ir saglabājies kuršu valodas substrāts. Vēlos saprast, cik lielā mērā dažādi dialekti veidojušies tāpēc, ka valodas lietotāji dzīvojuši dažādos reģionos, un cik liela ietekme tomēr bijusi pirmvalodām. Baltu valodniecībā gan ir tāda tradīcija daudz ko skaidrot ar senāk lietoto valodu ietekmi.
Kā varat salīdzināt studijas Latvijas un Viļņas universitātēs?
Jāteic, ka Latvijā baltistika ir mazāk attīstīta nekā Lietuvā. Piemēram, bibliotēkā ir ļoti maz maniem pētījumiem nepieciešamo materiālu, nav viegli atrast agrāk izdotas grāmatas. Nav visu vajadzīgo zinātnisko baltistikas žurnālu; ļoti maz iznāk jaunu valodniecības grāmatu. Lietuvā tikmēr iznācis ļoti daudz grāmatu, piemēram, par dialektiem. Arī universitātes mācībspēki maz sastopami Latvijā, jo strādā arī augstskolās ārpus valsts. Tāpat studentu, kas studē baltu filoloģiju, kļūst aizvien mazāk.
Tātad, jūsuprāt, Latvija pati nenodrošina pilnvērtīgas latviešu valodas izpētes un studiju iespējas?
Tā diemžēl ir. Salīdzinot latviešus ar lietuviešiem kopumā, latvieši ir noslēgtāki, introvertāki, klusi un maz komunicē viens ar otru. Mani ļoti izbrīnīja, ka, gaidot auditorijā pasniedzēju, studenti klusi sēž. Francijā tas nav iedomājams. Taču augstu vērtēju, ka te salīdzinoši daudz cilvēku ir nacionāli noskaņoti un ka viņi saglabā savas tautas tradīcijas, lepojas ar tām. To attiecinu ne tikai uz latviešiem, bet arī uz nelatviešiem, kas šeit dzīvo. Daļa nelatviešu, protams, asimilējas, taču tādu nav daudz un valsts politika viņiem ļauj saglabāt savu nacionālo savdabību. Te nav kā Francijā, kur visi pilsoņi tiek uzskatīti par frančiem. Daudzi franči vairs neatšķir, kas ir tautība un kas pilsonība.
To esmu gana sāpīgi izjutis, jo pats piederu mazākumtautībai – esmu bretonis. Bretoņu valoda tiek lietota ļoti maz, jo daudzi ir asimilējušies un kļuvuši par frančiem. Ir arī bretoņi, kuri sevi atzīst par tādiem, bet bretoņu valodā nerunā. Ne bretoņu, ne, piemēram, basku valodai nav nekāda statusa un tiesību. Tāpēc tās pamazām pazūd. Ir gan skolas, kurās var mācīties bretoņu valodā, taču tās ir privātskolas. Attieksmē pret mazākumtautībām Francijai būtu daudz kas jāmācās no Latvijas.
Kā nākotnē plānojat izmantot baltu valodas zināšanas?
Domāju, ka atradīšu darba iespējas, kur varēšu tās izmantot. Jau tagad esmu redaktors topošajai lietuviešu–franču valodas vārdnīcai. Jāpiebilst, ka līdz šim nav arī izdota visaptveroša latviešu–franču vārdnīca. Tāda noteikti būtu jāveido. Nākotnē, visticamāk, nodošos akadēmiskam darbam. Turpināšu pētīt valodas, strādāt baltistikas jomā, kaut gan pasaulē ir maz tādu pētniecības centru, kur pēta baltu valodas. Diemžēl Eiropā tieši humanitārās jomas pētījumiem ir grūti rast finansējumu. Francijā humanitārajām pētniecības jomām tiek tikai viens procents no visa pētniecības finansējuma.
