Artūrs Viljams Laisis: bretonis, kurš pēta latviešu valodu 1
Artūrs Viljams Laisis nāk no Francijas, bet brīvi runā latviski, turklāt, būdams Latvijas valdības stipendiāts un doktorants Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, pēta gan latviešu, gan arī lietuviešu valodu.
Kā nonācāt līdz latviešu valodas apguvei un izpētei?
Vispirms pēc vidusskolas absolvēšanas sāku studēt klasisko filoloģiju. Tobrīd vēlējos mācīties latīņu un sengrieķu, kā arī franču valodu, bet vēlāk ļoti ieinteresējos par indoeiropiešu valodām. Sapratu, ka mani tomēr vairāk saista dzīvās valodas, lai valodās, ko studēju, varētu arī sarunāties, ne tikai sēdēt bibliotēkās un lasīt senus rokrakstus. Baltu valodas man tam šķita lieliski piemērotas: no vienas puses, tās ir arhaiskas, bet, no otras puses – šajās valodās nav daudz seno rakstu, tāpēc vairāk jāpievēršas to mūsdienu situācijai, arī dialektu izpētei. Senas valodas, kuru literārā valoda toties ir salīdzinoši jauna – tas ir interesantākais baltu valodā. Interesanti ir arī tas, ka samērā neilgā laikā diezgan būtiski ir mainījusies rakstu valoda.
Mans maģistra darbs bija par irāņu valodu. Taču, studējot maģistrantūrā Holandē Leidenes universitātē, bija iespēja izvēlēties arī ievadu lietuviešu valodā. Man tā ļoti iepatikās, un drīz vien devos uz Lietuvu, kur uzturējos pusotru gadu. Tur, Viļņas universitātē, sāku nopietni mācīties arī latviešu valodu. Droši vien tāpēc latviešu valodā pieļauju dažas kļūdas, kas man “nāk līdzi” nevis no dzimtās franču valodas, bet gan lietuviešu valodas, jo latviešu valodu mācījos vienā grupā ar lietuviešiem. Lietuviešu valodu gan protu augstākā līmenī nekā latviešu. Faktiski no visām svešvalodām to esmu apguvis visaugstākajā līmenī. Jūtu pat, ka, latviski runājot, man ir lietuvisks akcents. Latvijā ierados pērn oktobrī un palikšu līdz oktobrim.
Vai Francijā latviešu un lietuviešu valodas ir “eksotiskas”?
Lietuviešu valodu tomēr Francijā zina salīdzinoši vairāk. Seno valodu pētnieki to izvēlas kā pirmo arī tāpēc, ka lietuviešu valoda ir vēl arhaiskāka par latviešu valodu. Protams, latviešu valodas studijas rietumvalstīs nav izplatītas. Tomēr tā tiek studēta, arī Parīzē ir iespēja studēt latviešu filoloģiju, brauc lektori no Latvijas. Kaut gan, protams, šo studiju līmenis nav augsts un brīvi mācīties runāt, esot ārpus Latvijas, ir teju neiespējami.
Kas, mācoties latviešu valodu, jums sagādāja vislielākās grūtības?
Kad sāku mācīties latviešu valodu, biju jau apguvis lietuviešu un slāvu valodas, tāpēc man neklājās tik grūti kā droši vien tiem, kas latviešu valodu cenšas apgūt bez šādas iepriekšējas pieredzes. Tomēr latviešu valodā ir ļoti daudz nianšu un samērā daudz vārdu, kas faktiski ir vienādi un nozīmes atšķirību parāda tikai viena izrunātā zilbe. Tāpēc ļoti jāieklausās runātajā – piemēram, darbības vārds “metu” pagātnē un tagadnē atšķiras vien ar to, kā izrunāts burts “e”. Lietuviešu valodā šādas nianses nav.
Pieminējāt slāvu valodas. Kad tad tās apguvāt?
Jau vidusskolas gados iemācījos krievu valodu. Viss sākās ar interesi par krievu daiļliteratūru. Gribēju to lasīt oriģinālvalodā. Vēlāk iemācījos arī poļu un slovēņu valodu.
Vai, lai labāk apgūtu latviešu valodu, lasāt arī grāmatas latviski?
Man nav tik daudz laika, lai lasītu grāmatas. Iespējams, arī valodas līmenis man tomēr nav tik augsts, lai pilnībā uztvertu daiļliteratūru. Taču es latviski lasu avīzes, rakstus internetā. Protams, man ir latviešu draugi, ar kuriem labprāt sarunājos latviski. Kad dzīvoju Parīzē, bieži uzņēmu viesus no Latvijas un Lietuvas. Man patīk, ka ne tikai pētu baltu valodas, bet varu tajās arī runāt un tas man palīdz iepazīt citu tautību cilvēkus.
Uzturoties Latvijā, droši vien sanāk runāt arī krievu valodā.
Man nav problēmu un iebildumu ar krieviem runāt krieviski, tomēr vairāk Latvijā, protams, izmantoju latviešu valodu. Sarunu ar cilvēkiem šeit parasti uzsāku latviski. Domāju, ka ar laiku visi Latvijā ilgstoši dzīvojošie nelatvieši mācēs latviešu valodu un to lietos. Tie, kuri nerunā latviski, manuprāt, ir vecākās paaudzes cilvēki ar pavisam citu domāšanu.
