Latviešu un igauņu vēsturiskās pieturzīmes 0
Šodien noslēdzas Igaunijas valsts simtgadei veltītais valodas pārgājiens “Pa Kristiāna Jāka Petersona (1801–1822) takām”, daļa no kura veda pa Latviju. Pieminot Rīgā dzimušo un pašā jaunības plaukumā tepat mūžībā aizgājušo igauņu literatūras pamatlicēju, to organizē “Igauņu dzimtās valodas biedrība”.
Ceļojošās konferences laikā, no 8. līdz 15. jūnijam, notika seši pieturu semināri. Gluži kā ceļš, ko savulaik, mācīdamies Tartu universitātē, kājām vairākkārt mēroja Kristiāns Jāks Petersons: Rīga–Cēsis–Rubene–Valga-Rengu–Tartu.
Konferencē jau uzstājušies gan ievērojamākie latviešu un lībiešu valodu zinātāji un tulkotāji, gan vēsturnieki un Tartu universitātes mācībspēki, piemēram, dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš (“Kā tulkot igauņu dzeju latviešu valodā”), ģeogrāfs Tāvi Pae (“Livonija-Latvija-Igaunija valstu veidošanās un robežas”), igauņu valodas politikas dzinējspēks Jiri Valge (“Igauņu valoda pēdējos simts gados”).
Valgas muzejā vēsturnieks Tīts Rozenbergs sniedza priekšlasījumu par Cimzes semināra ietekmi uz Igaunijas kultūras vēsturi, bet Rengu tautas namā interesenti varēja noklausīties literatūrzinātnieka Marta Velskera lekciju par igauņu dzejnieku Ivaru Ivasku, kurš, tāpat kā Kristiāns Jāks Petersons, bija dzimis Rīgā, bet apbedīts Rengu savas dzimtas kapavietā.
Pēdējās desmitgadēs Igaunijas ekonomiskos sasniegumus bieži min kā piemēru Latvijai.
Šajā konferencē igauņi uzsver, ka bez Latvijas kultūras ietekmes un abu tautu sadarbības vairāku gadsimtu garumā nebūtu bijusi iespējama Igaunijas nacionālās kultūras attīstība.
Esam pieraduši teikt, ka Tartu universitāte 19. gadsimtā bija viena no nozīmīgākajām augstākās izglītības mācību iestādēm daudziem latviešu studentiem, bet savukārt igauņi gandrīz līdzīgi uzsver Vidzemes skolotāju semināru Valmierā un vēlāk Valkā (no 1839. līdz pat 1890. gadam), kurā mūsu dižgara Jāņa Cimzes vadībā mācījušies arī daudzi igauņu jaunie skolotāji.
Konferencē varēja uzzināt arī, ka 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā uz Rīgu pārcēlās daudzi igauņu strādnieki, tirgotāji un studenti.
Pirmie uz Rīgu devās galvenokārt ekonomisku apsvērumu dēļ un domājot par savu ģimeņu labklājību, turpretim studentus vilināja gan Politehniskais institūts, gan Rīgas Garīgais seminārs. Igauņu skaita lielais pieaugums rosināja nepieciešamību pēc savas draudzes, sabiedriskās dzīves un skolas igauņu valodā.
1908. gadā nodibināja organizāciju, ar kuras palīdzību bija domāts apvienot visus Rīgas igauņus – Rīgas Igauņu izglītības un palīdzības biedrību (Riia Eesti Hariduse ja Abiandmise Selts, REHAS), kuras telpās izveidoja vēsturē pirmo igauņu pamatskolu Rīgā ar 77 skolēniem.
Pēc abu valstu atjaunošanas tā atsāka darbu un pašlaik igauņu pamatskolā mācās 200 skolēnu; mācību materiālus igauņu valodā, kā arī igauņu valodas skolotāju nodrošina Igaunijas Zinātnes un izglītības ministrija.
Vēl pieminot igauņu un latviešu kultūras un vēstures sakarus, abu valstu simtgades svinību notikumu ietvaros no sestdienas, 15., līdz 22. jūnijam Cēsu dzelzceļa stacijā būs iespējams aplūkot leģendāro bruņuvilcienu “Brīvība” (“Wabadus”).
Latviešiem grūtā brīdī talkā nāca igauņu armija, un, pateicoties igauņu karavīru varonībai, izdevās izcīnīt uzvaru pār vāciešiem pie Cēsīm 1919. gada jūnijā. Šo dienu pieminot, 23. jūnijā igauņi svin Uzvaras svētkus, kad visā Igaunijā plīvo zilimelnibaltie valsts karogi.
