Māris Antonevičs: Politiskās ideoloģijas vārdā izkropļo latviešu valodu 4
Apvienība “Attīstībai/Par” (“AP”), kas sevi raksturo kā “sociāli liberālu” (tātad kreisi liberālu), šonedēļ paziņoja, ka atbalstīs Egilu Levitu kā nākamo Valsts prezidentu. Tas parāda, ka apvienībā nav sapulcējušies tikai ideoloģiski šaurpierīši, bet arī pragmatiski domājoši politiķi, kuriem vēl labā atmiņā smagais valdības veidošanas process.
Lēmumam var būt arī vēl vienkāršāks izskaidrojums – “AP” vienkārši neizdevās atrast piemērotu kandidātu, kas atbilstu liberālisma etaloniem un būtu gatavs iesaistīties spēlē. Kā nodeva kreisajam liberālismam un, iespējams, arī paskaidrojums tiem partijas biedriem un atbalstītājiem, kuri iebilst pret Levita kandidatūru, tapis paziņojums.
Tur kopā ar taisnošanos par izvēli atbalstīt “nacionāli konservatīvu valstsvīru” kā kompromisa kandidātu atrodama arī tāda kā ceļamaize nākamajam prezidentam.
“Mēs sagaidām modernu un konstruktīvu dialogu ar Valsts prezidentu par šiem jautājumiem, kā arī par to, kā nodrošināt visu tautību latviešu iekļaušanu Latvijas politiskajā nācijā, visu ģimeņu tiesisko aizsardzību, vēsturisko taisnīgumu un Eiropas un ANO cilvēktiesību principu īstenošanu,” teikts paziņojumā.
“Visu tautību latviešus” – tā sākumā izskatās pēc valodas neveiklības. It kā paziņojumu būtu rakstījis kāds, kuram latviešu valoda nav dzimtā vai kurš gribējis gudri izteikties un sapinies meistarībā. Visticamāk, šis kropļojums tomēr iekļauts apzināti, un tieši tāds ir “AP” mērķis – par “latviešiem” dēvēt visus, kas dzīvo Latvijā, un panākt, ka tāpat dara arī visi citi. Tāda savdabīga jaunrade.
Politiski jau te viss ir daudzmaz skaidrs. “Attīstībai/Par” vēlas uzsvērt, ka Latvija ir “atvērta” – visi laipni lūgti, visi mūsējie, izcelsmei nav nozīmes un tā tālāk. Tas atbilst arī šī politiskā spēka iniciatīvai par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņu bērniem (tas būšot nākamais solis pēc automātiskas pilsonības piešķiršanas visiem jaundzimušajiem, ko Saeimā rosinājis Valsts prezidents Raimonds Vējonis).
Tomēr, arī dzenot uz priekšu savu politisko pārliecību, jārēķinās ar valodas tradīcijām un specifiku. “Visu tautību latvieši” ir diezgan dīvains formulējums kaut vai tāpēc, ka tādā gadījumā kā pirmie šajā sarakstā būs “latviešu tautības latvieši”. Kas tie tādi?
Latviešu valodā vienkārši nav iegājies viens specifisks vārds, ar ko tiek apzīmēta piederība valstij. Mēģinājumi to ieviest gan ir bijuši. Pirms 10–15 gadiem rīkotās diskusijās par integrācijas jautājumiem nereti parādījās vārds “latvijieši” (vairākums runātāju gan godīgi atzina, ka tas ir savā ziņā pārņemts no krievu valodas, kur ir būtiska atšķirība starp vārdiem “латыши” un “латвийцы”, līdzīgi kā Krievijā “русские” un “россияне”). Un tomēr šī ideja atbalstu neguva, pirmkārt tieši tāpēc, lai nekropļotu valodu. Arī nekāda alternatīva vēlāk neparādījās.
Bet vai tāda vispār vajadzīga?
Gan sadzīvē, gan zinātnē, gan politikā bez tāda vārda labi var iztikt, jo ir tik daudz iespēju pateikt savu domu, izmantojot citus apzīmējumus – “Latvijas pilsoņi”, “Latvijas iedzīvotāji”, “Latvijas tauta”…
Protams, var diskutēt, vai cilvēks var tā vienkārši izdomāt pēkšņi mainīt tautību vai tas tomēr ir ilgstošāks asimilācijas process (par to savulaik spriests arī Saeimā, kur attiecīgu priekšlikumu bija iesniedzis “Vienotības” deputāts Andrejs Judins), bet nudien nevajadzētu uzspiest piederību latviešiem tiem, kam pat tādas vēlmes nav.
