Latviešu spiningotāji noķer holandiešu plēsoņas 1
Pasaules plēsīgo zivju spiningošanas sacensībās Nīderlandes pilsētā Helevūtsleisā uzvarēja Latvijas komanda.
1. un 2. jūlijā Nīderlandes pilsētā Helevūtsleisā norisinājās pasaules plēsoņu makšķerēšanas sacensības “World Predator Streetfishing 2016”, kas ir plēsīgo zivju spiningošana no krasta. Šajās sacensībās startēja divi spiningotāji no Latvijas un par viņu sniegumu viennozīmīgi var teikt – atnāca, pamēģināja, uzvarēja.
Jā, komanda no Latvijas, kurā startēja Vitālijs Karpenkovs un Gatis Malmeisters, izcīnīja visaugstāko pjedestāla pakāpienu – pirmo, bet individuāli Vitālijam pirmā, bet Gatim trešā vieta divsimt dalībnieku konkurencē. Starp mūsu sportistiem iespraukties izdevās tikai vietējam takuzinim, Nīderlandes spiningotājam. Lūk, ko pastāstīja šo sacensību galvenais varonis, kas apbalvošanas ceremonijā lika skanēt Latvijas himnai un lepni plīvot mūsu karogam, Vitālijs Karpenkovs:
“Doma pamēģināt startēt šajās sacensībās man radās jau pagājušajā gadā, kad piedalījos kā treneris laivu ekipāžām. Šogad labvēlīgu apstākļu sakritības un mūsu sponsora “Sargofish” labvēlības dēļ mums ar Gati radās šāda iespēja, kuru, protams, izmantojām, un lieki būtu teikt, ka ar rezultātu esam milzīgi apmierināti, gandarīti un nedaudz arī pārsteigti.
Sacensības notika pilsētas kanālos, kuru krasta līnija stiepās vai divdesmit piecu kilometru garumā. Nolikums un noteikumi dzelžaini, visas noķertās zivis uzmanīgi jāatbrīvo no āķa, jānomēra un neievainotas jānogādā atpakaļ ūdenī. Kanālos bija iespējams noķert līdakas, zandartus, asarus, meža vimbas un foreles. Izloze noteica, ka mums jāmakšķerē kopā ar komandu no Vācijas, pirmajā, pēcpusdienas tūrē, mums bija jāseko viņiem, otrajā – rīta – tūrē viņi sekoja mums, komanda komandai bez atļaujas nedrīkst pietuvoties tuvāk par piecdesmit metriem. Es jau sacensību sākumā palīdzēju vācu copmanim iesmelt uztveramajā tīkliņā līdaku, uzreiz kļuvām draugi un pulciņā nomakšķerējām abas tūres. Laika apstākļi bija drausmīgi, stiprais vējš gāza no kājām, tas radīja arī lielas problēmas ar mānekļu raidīšanu ūdenī. Punkti nāca lēni un smagi, copes maču organizatori ķeramajām zivīm bija noteikuši divu dienu limitu – līdakas, sākot ar 45 centimetriem, piecas, zandartus, sākot ar 42 centimetriem, piecus, bet asarus, sākot ar 22 centimetriem, piecpadsmit. Arī punktu dalīšana bija ļoti interesanta, tā, piemēram, par katru limita līdaku, lielāku par 45 centimetriem, tika piešķirti tik punktu, cik gara līdaka centimetros, bet par katru zemmēru, noķertu limita ietvaros, piešķīra piecus punktus, bet par virslimita līdaku varēja iegūt savā kontā tikai vienu punktu, tāpat tas bija arī ar pārējām zivīm.
Pirms sacensībām mums izdeva speciālus marķētus lineālus un svilpītes. Katra noķertā zivs ar labo sānu uz leju tiesneša klātbūtnē bija jānomēra un divos rakursos jānobildē. Tiesnešu darbs bija perfekts, tie gar kanāliem bija sadalīti pa sektoriem un bruņoti ar velosipēdiem, un tūlīt pēc svilpiena bija klāt.
Vēl gribu pieminēt, ka cope bija ļoti vāja, es savu pirmo vietu izcīnīju, divās dienās noķerot vienu līdaku, divus zandartus un sešdesmit septiņus asarus, bet Gata kontā divas līdakas, mežene, kura diemžēl deva tikai piecus punktus, un divdesmit deviņi asari. Komanda no Vācijas tā arī nesaprata, kā es tieku pie asariem, mani iedēvēja par asaru kiborgu, jo viņiem strīpainie galīgi neķērās.
Nobeigumā gribu uzteikt lielisko sacensību organizētību, protams, ka pēc mačiem bija samērā liela spriedze, jo līdz pēdējam brīdim nezinājām, ka esam pirmie. Liels paldies mūsu sponsoriem un atbalstītājiem!”
