Spiedze, pārliecināta komuniste, kas apbūra vīriešus. Patiess stāsts par “Irēnu” no Dobeles 1
Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā somu žurnālista Marti Bakmana grāmatas “Spiegi” (“Vakoojat”, 2017) tulkojumu latviešu valodā.
Tas ir uz patiesiem notikumiem balstīts dokumentālais romāns – autora veiktās avotu izpētes rezultāts, vēsturisko notikumu “protokols” un patiesi eksistējušo personību literārs paplašinājums.
Grāmata ieguvusi balvu “Somijas labākais dokumentālais romāns 2017”.
Romānā vēstīts par latvieti Mariju Emmu Tiltiņu (1896–1943, dzimusi Šūla vai Šulca), kura bija no Dobeles važoņa ģimenes, taču jau 20. gadsimta 30. gados viņa vadīja ievērojamu spiegošanas tīklu, kas piegādāja Padomju Savienībai Somijas militāros noslēpumus.
Šūlu par spiedzi savervēja PSRS militārā izlūkdienesta (GRU) priekšnieks Jānis Bērziņš, un viņa profesionāli strādāja gan Somijā, gan citur. Būdama aukstasinīga, apburoša un drosmīga, Šūla veiksmīgi izlikās par bagātu kanādieti, mainīja vārdus un veltīja laiku dēlēnam Džordžam, līdz pārdroša kļūda iemeta viņu somu policijas rokās.
Šūlas vadītais spiegu tīkls bija internacionāls, un tā dalībnieki bija spilgti sava laika personāži – izlaidīgā krieviete Lidija Stāla, somu komunists Einars Vehe, naivais amerikāņu matemātikas ģēnijs Arvids Jākobsons un, protams, brunču mednieks, somu leitnants Vilho Pentikeinens, kurš aizbēg uz Padomju Krieviju un aizsāk šo stāstu. Juka Rislaki sarunājās ar grāmatas autoru Marti Bakmanu.
Pastāsti mazliet par sevi. Esmu dzirdējis, ka tev esot policista izglītība…
M. Bakmans: Nē, man nav policista izglītības, bet politoloģijas studiju laikā strādāju Helsinku policijas pārvaldē par darbinieku avīzes redaktoru un pēc tam pāris gadus Iekšlietu ministrijas policijas departamentā par sabiedrisko attiecību speciālistu.
Esmu ieguvis daudzpusīgu žurnālista pieredzi, sākot no kvalitatīvā laikraksta “Helsingin Sanomat” (kriminālistika un juridiskie jautājumi), līdz vakara avīzei, žurnāliem, bet pēdējos piecpadsmit gadus biju Somijas sabiedriskās raidstacijas “YLE” pētnieciskais žurnālists. Grāmatas par vēsturi sāku rakstīt tikai pēc aiziešanas pensijā.
No kurienes guvi ideju grāmatai “Spiegi”? Vai tu kaut ko zināji par Dobelē dzimušo latvieti spiedzi Mariju Emmu Šūli? Kā un kad tu uzzināji par viņu?
Gribēju rakstīt grāmatu par pazīstamo spiegu leitnantu Viho Pentikeinenu, kurš darbojās Padomju Savienības labā. Pētot arhīvu materiālus, pamanīju, ka tur ir runa par plašu, patiesībā globālu spiegu organizāciju, kurā darbojās dažādas cita par citu spilgtākas personības. Tā radās grāmatas nosaukums – “Spiegi”. Personu galerijas spilgtākā pārstāve laikam gan bija piedzīvojumu meklētāja latviete Marija Emma Šūle.
Ko tu domā par viņu un viņas likteni? Sākot ar 1933. gadu, viņa izcieta garu cietumsodu un pēc tam, 1942. gadā, Somija nodeva viņu Gestapo rokās.
Kaut arī Marijas Emmas pasaules uzskats man ir visai svešs, tomēr jāatzīst, ka darba gaitā man viņa iepatikās arvien vairāk. Tas nav nekāds pārsteigums, jo Marija Emma parasti apbūra vīriešus. Pat Somijas slepenpolicijas stingrais priekšnieks Esko Rieki nonāca Marijas Emmas valgos un beigās darīja visu iespējamo, lai izglābtu spiedzi no viņas likteņa.
Marija Emma Šūle bija principu cilvēks un pārliecināta komuniste. Viņa bija vienīgā, kas izturēja pratināšanas, nekad neatzīstoties, nenodeva savus biedrus un nepiekrita sadarboties ar policiju. Tā vietā viņa izvēlējās ilgu cietumsodu un ticēja, ka, to izciešot, kļūs par varoni Padomju Savienībā. Viņa neparedzēja, ka pēc sešiem gadiem sāksies Otrais pasaules karš, kas visu izmainīja. Būdama Vācijas sabiedrotā, Somija 1942. gadā izdeva viņu Gestapo.
Šūle bija cerējusi pēc soda izciešanas doties uz Norvēģiju, lai patvertos pie turienes komunistiem, bet pēc tam, kad Vācija okupēja Norvēģiju, tas vairs nebija iespējams.
Šūle bija starptautiska mēroga spiedze Jāņa Bērziņa vadītajā militārās izlūkošanas pārvaldē GRU. Vai viņa savu darbu veica prasmīgi?
Jau pirms komandējuma uz Somiju Šūle bija praktiski vadījusi Kominternes spiegošanas punktus Parīzē un Ņujorkā. Tas izsaka daudz par viņas prasmi un darba sparu. Turpretim tas, ka viņu pēc tam pārcēla uz Helsinkiem nostiprināt sarkanās armijas izlūkdarbību Somijā, stāsta par salīdzinoši nelielās Helsinku pilsētas lielo nozīmi izlūkošanas pasaulē.
Helsinkos Šūle tika notverta tik ātri, ka viņas panākumi šeit bija visai necili. Somijā viņa pieļāva neiedomājami primitīvu kļūdu, kuras dēļ viņu atklāja. Viņa pārkāpa spiegu organizācijas pirmo likumu: nekad nestāsti par sevi cilvēkam, kas organizatoriski stāv zemāk par tevi!
Padomju izlūkošana prasmīgi izmantoja pievilcīgu un gudru sieviešu spēju apburt. Marija Emma Šūle bija šāda sieviešu tipa izcils piemērs: aizraujoša, neatvairāma pasaules sieviete. Arī mums Somijā ir šādi piemēri, piemēram, Aino Kūsinena, Oto Villes Kūsinena dzīvesbiedre, kuru Šūle, iespējams, satika Ņujorkā.
Vai šie spiegi gatavoja uzbrukumu Somijai vai Somijas okupāciju? Droši vien tādi darbojās arī Latvijā?
Izlūkošana bija militāra, un tika plānots uzbrukums Somijai. Pentikeinena darba iespaidā radās sarkanajai armijai domāta mācību brošūra “Plāns iebrukumam Somijā”. Vienlaikus Padomju Savienība karam gatavojās arī tādējādi, ka tūkstošiem somu sarkano bēgļu tika apmācīti, lai tie kļūtu par virsniekiem nākamajā okupācijas armijā. Nav šaubu, ka, gatavojoties nākamajam karam, arī Latvija un visa Baltija bija Padomju Savienībai ļoti nozīmīgas teritorijas.
Tu noskaidroji, ka Emmu Mariju Šūli nogalināja Aušvicas nometnē 1943. gada 15. decembrī…
Dokumenti liecina, ka Šūles dzīve beidzās Aušvicā. Līdz šim mēs nezinām, vai viņai tika izpildīts nāves sods vai ieslodzītā nomira koncentrācijas nometnes grūto apstākļu dēļ.
Viņas nozīmīgākā aģenta aizbēgšana uz Padomju Savienību laikam bija liktenīga Šūlei un viņas spiegu grupai?
Leitnanta Pentikeinena aizbēgšana uz Padomju Savienību 1933. gadā aizsāka izmeklēšanu, kuras dēļ tika paralizēta Šūles vadītā spiegu grupa vispirms Somijā, un pēc tam sabruka Kominternes vadītā organizācija pasaules mērogā.
Jā, un, cik zinu, somu ierēdņiem palīdzēja Latvijas slepenpolicija. Vai tu esi atradis viņas dēlu, kurš palika viens Helsinkos pēc mātes aresta?
Kopā ar Mariju Emmu Šūli Somijā bija viņas septiņus gadus vecais dēls Georgs, kura tēvs bija Padomju Savienības izlūks Jānis Alfrēds Tiltiņš – Šūles vīrs, par kuru neviens nezināja. Domāju, ka vienīgais, kas viņai palīdzēja izturēt desmit gadus ilgo cietumsodu, bija cerība atkal satikt Georgu, kuru viņa pēdējo reizi tika redzējusi pirms aresta 1933. gadā. Mātes vēlēšanās nepiepildījās, viņa nekad vairs neredzēja savu dēlu.
Ar komunistu sakaru tīkla palīdzību Georgu nogādāja dažādu audžuģimeņu aprūpē Norvēģijā un Šveicē, un beigās viņš nonāca pie tēva radiem Padomju Savienībā, varbūt pat Latvijā. Sazinājos ar vienu latviešu vēsturnieku, bet arī viņš nespēja atrast nekādas pēdas, kas liecinātu par Georga likteni. Es ļoti ceru, ka varbūt kāds, kurš lasīs manu grāmatu vai šo interviju, būs kaut ko dzirdējis par Georga gaitām un varēs papildināt manas ziņas.
Tava grāmata Somijā iznāca 2017. gadā un toreiz kandidēja literatūras prēmijai “Finlandia”. Ko citu tu esi izdevis un ko raksti tagad?
Esmu uzrakstījis vēl divas grāmatas par neseno vēsturi. Viena no tām iznāks augustā. Grāmata “Frontes ārsta nāve” ir mūsu karu mikrovēsture, un tas ir stāsts par jaunu somu ārstu, kuram 1944. gadā piesprieda nāvessodu par to, ka viņš nobijās. Nākamā grāmata būs par pēckara Somiju, kad pirmie kļuva par pēdējiem un pēdējie par pirmajiem. Droši vien šāda situācija ir pazīstama arī no Latvijas vēstures.
