Izbrīna rietumnieku panika. Basketbola aģents par to, ka situācija Ukrainā ir krietni mierīgāka, nekā vērojams ziņu sižetos 54
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Situācija Ukrainā saistībā ar Krievijas militārajiem draudiem ir krietni mierīgāka, nekā vērojams ziņu sižetos, “Latvijas Avīzei” pauda basketbola aģents Raivis Ušackis. Viņam Ukrainā ir virkne klientu – gan vietējie, gan citu valstu spēlētāji, tostarp arī trīs latvieši – Lauris Blaus, Toms Leimanis un treneris Igors Miglinieks.
Ušackis ir bijis militārpersona divās misijās Afganistānā, arī Kosovā, līdz ar to kompetenti var vērtēt gan sporta, gan drošības aspektus. Saruna notika 15. februārī.
Amerikāņu basketbolisti brauc prom no Ukrainas. Kādi ir latviešu spēlētāju plāni?
R. Ušackis: Mūsējie un lietuviešu spēlētāji situāciju uztver ļoti normāli, mazliet pasmīkņā par amerikāņu paniku, jo valstī nekā tāda nav. Pārsteigums, ko Eiropa un ASV runā.
Mani kā militāristu izbrīna viena lieta – visi bļaustāmies, bet Ukrainā nav izsludināta mobilizācija un ārkārtējais stāvoklis.
Klubu prezidenti saka – čaļi, mums ir lidmašīnas, varam aizlidot prom, bet mēs to nedarām. Situācija stabila – bāri, kafejnīcas strādā, notiek diskotēkas, cilvēki normāli dzīvo. Maidana laikā bija demonstrācijas, tagad nav nekādas bīstamības.
Odesas kluba kapteinis Andrijs Agafonovs pareizi teica – jūs laikam nezināt, ka mums karš ir jau astoņus gadus. Mazliet no Rietumu puses sajūta, ka mēs karu ļoti gribam, nevis cīnāmies, lai nav. Visas tās muļķības par sankcijām, kas krieviem ir vienaldzīgas.
Pakratām ar pirkstu un neko nevaram izdarīt, nu tad nebļaustāmies.
Daļa amerikāņu aizbraukuši prom, ASV prezidents Džo Baidens pateica, ka tā jādara, pat termiņu 48 stundas, nu jau pagājušas 96 un nekas nav noticis. Pagājušajā nedēļā biju Ukrainā, pirmdien atkal saviem amerikāņu spēlētājiem piedāvāju – kāpšu mašīnā un braukšu pie jums, lai redzat, ka situācija nav tāda, kāda ir uzpūsta.
Viens no viņiem paliek, otrs dodas prom. Kā lavīna – leģionāriem ir kopējais čats. Horvāti un serbi arī gatavojas braukt prom, viņu vecāki skatās ziņas, un tur jau ir neadekvāta informācija.
Krievija pie robežas sapulcējusi simts tūkstošus karavīru, ko viņi var izdarīt Ukrainā, kur 45 miljoni iedzīvotāju, kā kontrolēt? Sabiedrība ir pret viņiem, nav kā pirms astoņiem gadiem Doņeckā, neviens negrib pievienoties Krievijai.
Daudzas valstis liek saviem pilsoņiem izbraukt – tādā veidā noņem no sevis atbildību, sak, mēs jūs brīdinājām.
Bet vai tam ir pamats? Neesmu dzirdējis nevienu normālu spriedumu, kāpēc krieviem būtu jāiet iekšā Ukrainā.
2008. gadā viņi iegāja Gruzijā, 2014. – Ukrainā.
Tur bija argumenti, Krimā saskaņā ar līgumu atradās krievu Melnās jūras kara flote, ļoti stratēģisks punkts. Doņecka un tie apgabali ir bagāti ar derīgiem izrakteņiem. Abhāzijā ir kūrorti. Ko tālāk Ukrainā iegūtu – nabadzīgus laukus.
Ainara Bagatska vadītā Ukrainas izlase nākamnedēļ aizvadīs nometni Spānijā, un ļoti iespējams, ka arī Kijevā plānotā spēle pret spāņiem notiks neitrālā valstī.
Tas nav ukraiņu dēļ, spāņi baidās. Mani klienti ir vairāki Ukrainas izlases spēlētāji, viņi ir ļoti mierīgi. Sportistiem ir draugi visā Ukrainā, armijnieki, kas sēž ierakumos. Dņepras spēlētāji runājuši ar cilvēkiem robežai tuvākajā hospitālī, nekāda satraukuma.
Izbrīna panika, ko radījusi Rietumeiropa un ASV.
Protams, nevaram noliegt, izšķirošā būs nākamā nedēļa pēc olimpiskajām spēlēm.
Te atkal var savilkt paralēles, jo Krievijas iebrukumi sekoja uzreiz pēc 2008. un 2014. gada olimpiskajām spēlēm.
Nepatīk, ka skaitām – 48 stundas, izsakām spriedumus. Ja valsts ir kara priekšvakarā, tad reaģē citādi. Kāpēc ukraiņi nemobilizē valsti? U
kraiņu informācija liecinot, ka krievi pie robežas savilkuši visādus lūžņus, lai biedētu.
Klubu vadītāji spēlētājiem saka – ja kas, kopā ar spēlētājiem čarterreisos lidosim prom. Nevajag iedomāties, ka lidos 1000 krievu lidmašīnas un bombardēs Ukrainu, nav Otrais pasaules karš. Var jau teikt, ka krievi nerīkojas loģiski, taču viņi arī negrib, ka savi puiši iet bojā tāpat vien.
Lai iebruktu, jābūt karaspēka attiecībai vismaz trīs pret vienu, bet ukraiņiem ir trīsreiz lielāka armija, nekā Krievijai pievilkts pie Ukrainas robežas. Pašlaik nevar izdarīt kaut ko tādu. Ukraina vairs nav tāda kā 2014. gadā, viņiem 450 tūkstoši cilvēku izgājuši cauri karam, ir armija.
Kā tu domā – Ukrainas čempionāts tiks pabeigts, ir plāns A, plāns B?
Ir vairāki plāni, Ukrainā spēlētāju pieteikšanas termiņš pagarināts no 28. februāra par divām nedēļām. Viņi rēķinās, ka čempionāts nenoslēgsies laikā. Bija diskusijas beigt pēc trim apļiem, bet vairākums pateica – nē, jo daļai klubu ir valsts finansējums un, ja tagad to pārtrauc, nākamsezon dabūt būs ļoti grūti. Turpinās kaut vai ar farmklubu spēlētājiem.
Komandas amerikāņiem pateikušas, ka jāatgriežas februāra beigās vai marta sākumā. Ir komandas, kas saka, ka pārbrauks uz Ļvovu – tuvāk Polijas robežai, ja spēlētājiem bail. Tomam Leimanim un Laurim Blauam ir piedāvājumi ārpus Ukrainas, ar viņiem par to ir runāts.
Neviens jau negrib ārzemniekus turēt, ja situācija eskalējas, ņem un brauc prom – blakus Polija, no Odesas var braukt uz Moldovu, Rumāniju. Piemēri ir spilgti no kovida sākuma, kad man 35 spēlētāji bija jādabū mājās un neviens nelidoja ar Latvijas repatriācijas reisiem, bija vai nu caur Baltkrieviju ar “Belavia”, vai ar kuģiem, mašīnām.
Tā ka, ja kaut kas sākas, vienā dienā visas pilsētas nepaņems, ar klubiem sarunāts – dos auto, brauc.
Bagatska komandai vienā treniņā piedalījušies pieci spēlētāji. Kā šobrīd var noritēt treniņu process?
Ir atsevišķi klubi, kam ir lielākas problēmas. Odesai aizbrauca prom viens spēlētājs, varbūt aizbrauks vēl viens. Bagatskim ir farmklubs, paņems jaunos spēlētājus, klubi arī izskata iespēju piesaistīt citus leģionārus, jautājums – kas šobrīd brauks? Arī latviešiem varētu būt piedāvājumi.
Spēlētājiem, kas dodas prom, neko nevar pārmest, amerikāņi ļoti tic savai valstij.
Basketbols Ukrainā pēc 2014. gada nogrima, bet tagad ir atdzimis, “Prometey” Čempionu līgā ir TOP 16, “Mykolaiv” pieteikusies latviešu organizētajai Eiropas Ziemeļu basketbola līgai. Tas ir labs tirgus latviešiem, Bagatska un Miglinieka komandas cīnās par pirmajām vietām. Latviešu spēlētāji kā strēlnieki – paliek līdz pēdējam.
Kāda ir tava militārā pieredze, un kā kļuvi par basketbola aģentu?
2004. gadā biju kontingenta komandieris, pats savācu karavīrus, Šmerļa mežā skrējām krosus, Raimonds Bergmanis pieņēma fizisko sagatavotību. Atsijājām tos, kuri nevarēja un negribēja, braucām uz Afganistānu. Tā bija pirmā misija pēc dakteriem.
2007. gadā biju civilās-militārās sadarbības virsnieks, uzņēmos pats uz savu galvu bez pavēlēm un dokumentiem organizēt Valda Zatlera vizīti – viņš bija pirmais NATO valsts prezidents, kas devās uz Afganistānu.
Vēlāk aizgāju no armijas, jo tiesāja karavīru par četrām patronām (un vienas pistoles aptveres neatļautu ievešanu Latvijā, atgriežoties no misijas. – I. S.).
Iestājos par viņu, par valsti cīnījās, tiesā uzvarējām.
Pēc tam tirgoju basketbola formas, bija labi kontakti ar klubiem un daudzi prasīja par spēlētājiem – krievu, ukraiņu, nolēmu nokārtot aģenta licenci.
Basketbols man patīk kopš bērnības, spēlējot esmu abiem ceļiem sarāvis krusteniskās saites. Sporta skolā negāju, bet vēlāk tiku komandās, jo tēvs mājās trenēja.
