Latviešu skoliņu pasaulē kļūst vairāk un prasības aug 0
Sestdienas rīts. Parīzē, Reformātu baznīcas zālē pie gara galda bērni zīmē apsveikumus mammām. Šodien viņu ir divpadsmit. Pašam mazākajam trīs, lielākajam divpadsmit gadu. Zīmēšanas process ir atbildīgs, pret papīru skrapst zīmuļi, mazās rokas izgriež un līmē aplikācijas. Palīdz un uzmundrina audzinātāja Jana Šaudvide.
“Galvenais uzdevums šajās divās stundās ir, cik vien iespējams vairāk, ļaut apgūt latviešu valodu, runāt, klausīties un rakstīt,” skaidro skolotāja, kas savulaik līdzīgu pieredzi guvusi, strādājot latviešu skoliņā Briselē, Beļģijā.
Pārmantot dzimtas identitāti
Parīzes latviešu bērnu sestdienas skoliņā viesojos vēl pirms garajām vasaras brīvdienām. Tā ir samērā jauna, jo sākusi darboties tikai šogad martā.
Lai bērni saglabātu saikni ar Latviju, valodu, kultūru un varētu sazināties ar vecvecākiem, ciemojoties pie viņiem vasarās, – šādi skoliņas radīšanas nepieciešamību pamatojuši vecāki.
Maija Krēsliņa Francijas galvaspilsētā dzīvo un strādā jau desmit gadu. Viņa ikdienā darbojas finanšu konsultāciju firmā un uz latviešu skoliņu ved četrus un sešus gadus veco Mildu un Beāti. “Mājās mēs runājam latviski, bet bērni mācās franču skolā, tādēļ šeit mēs ļoti labi varam papildināt zināšanas, lai viņi varētu gan labi atbildēt mammai, gan, atgriezušies Latvijā, runāt ar vecvecākiem,” saka Maija un piebilst:
“Šī ir mana un manu vecvecāku identitāte. Lai arī es dzīvoju Francijā un esmu integrējusies šejienes sabiedrībā, es tomēr esmu dzimusi un gājusi skolā Latvijā, un man ir svarīgi savas zemes kultūru tālāk nodot maniem bērniem.”
Arī Kristīnes Sniedzes abas piecus un trīs gadus vecās atvases Salome Ausma un Hloja Emīlija apmeklē skoliņu. Kristīne pati Parīzē dzīvo ilgu laiku un strādā ar kino dokumentālajiem arhīviem. Viņa teic, ka ļoti priecājusies par iespēju abas meitas sūtīt latviešu skoliņā. “Kādu laiku bija tukšuma un klusuma periods, cilvēki katrs bija savās darīšanās, taču tagad ir jauns bērnu vilnis un radusies vēlme rosīties. Ļoti priecājos, ka mums ir šīs skoliņas iespējas,” saka Kristīne.
Pēc vasaras brīvdienām latviešu bērnu sestdienas skoliņa Parīzē atsāks savu darbu septembra vidū. Latvijas vēstniece Francijā Sanita Pavļuta-Deslandes piekrīt, ka par šīs mazās gaismas pils nepieciešamību nav šaubu. “Domāju, ka ir svarīgi jebkurā vietā, kur vien ir latvieši, lai bērniem būtu iespēja savstarpēji sazināties, uzturēt latviešu valodu, jo īpaši būtiski tām ģimenēm, kurās latviski runā tikai viens no vecākiem.”
Jāiet līdzi laikam
Pasaulē šobrīd darbojas 70 latviešu bērnu sestdienas skoliņu, no kurām 38 ir Eiropā, bet rudenī vēl divas jaunas skolas tiks atvērtas Īrijā un viena Lielbritānijā. Tikmēr divas skoliņas – Dānijā un Nīderlandē – savu darbību skolotāja un telpu problēmu dēļ pagaidām apturējušas.
Vēl šovasar pasaules latviešu skolu vadītāji tikās Latvijā, Rāmavas muižā, lai runātu par to, kādas intereses un vajadzības šajos laikos ir latviešu skoliņām un kas nepieciešams, lai tās veiksmīgi darbotos, būtu kvalitatīvākas un bērniem sniegtu vairāk iespēju.
“Jūtam, ka ir vajadzīga lielāka programmu dažādība, jo bērni ir ļoti dažādi. Daudzi jau sākuši mācības Latvijā, un, pārceļoties uz ārzemēm, viņiem nepieciešamas tālmācības programmas.
Ir bērni, kuri dzimuši ārzemēs, un viņiem skoliņas ir pirmais solis ceļā uz latviešu valodu, bet skolas lielākoties balstās uz privātu iniciatīvu un nav nekādu vadlīniju, kā šīs programmas veidot. Ārzemēs dzimušiem bērniem ir nepieciešami citādi mācību līdzekļi, jo parastās grāmatas neder. Vispirms viņiem ir jāizskaidro, kas vispār ir Latvija.
Un ir arī tādi bērni, kuri dzīvo atstatu no latviešu centriem un kur vecākiem ir grūti viņus izvadāt uz latviešu skoliņām. Šādos gadījumos ir jautājums, kā palīdzēt vecākiem radināt bērnus runāt latviski, jo ikdienā viņi runā somiski vai angliski un nereti nemaz negrib apgūt vecāku dzimto valodu,” saka Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētājs Aldis Austers. Viņš min, ka pasaulē šobrīd ir tikai divas mācību iestādes, kurās latviešu valoda ir kā normāls mācību priekšmets. To var apgūt Eiropas skolā Briselē un Luksemburgā.
“Tikāmies ar izglītības ministru Robertu Ķīli, kura idejas izklausās cerīgas, jo ministrs ir runājis ar Īrijas un Lielbritānijas kolēģiem. Abos gadījumos neesot šķēršļu, lai latviešu valodu iekļautu parastajā mācību programmā skolās, kurās mācās latviešu bērni, taču Latvijas pusei ir jāizstrādā mācību programma. Īrijas gadījumā šādas programmas ieviešana būtu jāapmaksā Latvijai, bet Lielbritānijā par to gatavas parūpēties vietējās kopienas,” tā A. Austers.
Līdzīgu vajadzību virkni min arī Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) Izglītības padomes priekšsēdētājas vietniece Dace Mažeika. Viņa norāda, ka lielākās problēmas ir divas, proti, finansiālais atbalsts skolu telpu uzturēšanai, jo, ja bērnu ir vairāk nekā pieci, tad ar skoliņas izmitināšanu latviešu mājās vis nepietiks. Skoliņas šobrīd visvairāk atrod pajumti baznīcās, pārstāvniecībās vai kādās citās telpās, kur vecāki spēj samaksāt īri, taču bērnu vecums ir dažāds un tādēļ arī vajadzības pēc plašākām un atsevišķām telpām ir gluži pamatotas.
D. Mažeika arī atzīst, ka jaunu mācību programmu izstrādāšana ir aktuāli svarīga, turklāt uz tehnoloģijām orientētajai jaunajai paaudzei izglītoties no parastām baltām lapām šodien vairs nav interesanti. “Mums jau ir ļoti labas iestrādes. Piemēram, izdevniecībai “Lielvārds” ir ļoti interesanti mācību materiāli, līdz ar to nebūtu jātērē milzu nauda un viss jāsāk no nulles,” saka D. Mažeika.
“Otra būtiska lieta, Latvijas valstij ir jādod skaidra ziņa, ka visi cilvēki, kuri ir izbraukuši, ir ne tikai Latvijas ekonomiskais resurss, bet svarīgi arī emocionāli. To var izrādīt gan ar Latvijas vēstniecību, gan konsulātu palīdzību. Esmu dzirdējusi, ka vēstniecībā Londonā strādās cilvēks, kurš īpaši rūpēsies par diasporu, un man tas šķiet ļoti pareizi,” tā D. Mažeika.
Viņa norāda, ka Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā esošā Latviešu valodas aģentūra, kas nodarbojas ar kursu organizēšanu un mācību materiālu izstrādāšanu, vienmēr labi sadarbojusies ar PBLA, taču pasaules latviešu skoliņu pārstāvji ar lielām cerībām raugoties uz pārmaiņām Izglītības ministrijā, īpaši politikas veidošanā.
D. Mažeika min, ka sāpīgāks punkts nekā bērnu izglītošana ārzemēs ir atgriešanās mājās un iespējas integrēties atpakaļ Latvijas izglītības sistēmā. “Mēs esam dzirdējuši gadījumus, kad bērns, no citas pasaules skolas nācis, tiek pazemots un nesaprasts. To nevar teikt par visām Latvijas skolām, taču ir zināmi slikti integrācijas piemēri, kurus acīmredzot joprojām ietekmē padomiskais mantojums. Tādēļ pasaules latvieši uz reformām izglītības sistēmā raugās ar lielām cerībām,” tā D. Mažeika.
