– Kuras no gadu desmitiem neatrisinātajām lietām jūs kreņķē visvairāk? 3
– Tas, ka, neskatoties uz pozitīviem brīžiem un notikumiem, kā, piemēram, lietussargu revolūciju, cilvēki tomēr, šķiet, ir zaudējuši ticību tam, ka politiķi darbojas valsts, nevis sponsoru un ietekmes tirgoņu interesēs. Sabiedrības noskaņojums sāk atgādināt gaisotni padomju laikos, no kuriem tagad tā kaunamies… Toreiz arī jautājumus neuzdeva. Nu, kas toreiz lasīja un nopietni ņēma “Cīņā” rakstīto? Uztvēra kā nodevas formālai fasādei. Cilvēki gāja uz darbu, audzināja bērnus, centās tikt galā ar ikdienišķajām rūpēm, pielāgojās.
K. Znotiņš: – Redz, mums šeit ir 1940. gada žurnāla “Atpūta” numuri. Viss mierīgi, rāmi – skaistas bildes. Ulmanis apceļo Latviju, ar ordeņiem un frakā pasniedz balvas, Anšlava Eglīša romāns “Līgavu mednieki”, daiļamata meistaru skate, Krievija bruņojas, Ulmanis apskata lielgabalus, jaunāko ledusskapju reklāma… Tad nākamajā – jūnija – numurā uz vāka smaidoša latvju zeltene lasa avenes, bet pirmajā atvērumā – Augusts Kirhenšteins ar kundzi. Tālāk turpinās Alfrēda Dziļuma romāns “Saplēstā krūze”, anekdotes… It kā nekas nebūtu noticis, it kā viss pa vecam.
G. Šmits: – Tā ir ļoti skarba lieta – mūsu, latviešu, spēja pieņemt jebkādus pagriezienus. Noliekt galvu, pieņemt notiekošo. Ticiet man, ja rīt vai parīt – tpū, tpū – ierastos “zaļie cilvēciņi” vai gadītos kas tāds, ko nevar kārtējo reizi ietekmēt, kā vēsturē jau simt reižu noticis, visiem darbs ietu uz priekšu, avīzes nākamajā dienā iznāktu tās pašas, teātri spēlētu to pašu… Jo mēs kā kārkli pielāgosimies un izdzīvosim. Bez šaubām, izdzīvot ir svarīgi.
Pasaulē ir daudz tautu, kuras, ja nonāktu mūsu vietā, sen te vairs nepastāvētu. Ja šeit, piemēram, būtu dzīvojuši franči un viņiem būtu nācies iziet cauri tam visam, ko pārcietuši latvieši, franči šeit vairs nebūtu. Tāpēc izdzīvot ir liela māka. Bet patlaban vēl ir brīdis, kad varam izdarīt labas lietas nākotnei un mums vēl nevajag samierināties ar visu un pielāgoties visam, lai kas arī notiktu.
