– Gati, kad pirms pāris gadiem JRT atklāja sezonu ar jūsu režisēto Tolstoja “Tumsas varu”, teicāt, ka esat priecīgs, jo nu varat strādāt ar labu dramaturģisko materiālu. Tagad “Kārklu” dramaturģija laikam tomēr ir no cita plaukta. 3
G. Šmits: – Veidojot šo izrādi, pie mums uz teātri nāca politiķi, žurnālisti. Saeimā bijām tikai kā ekskursanti. Īstā pētniecība notika te, teātrī. Ticiet man, Eiropas un pasaules teātru kontekstā nav daudz vietu ar tāda līmeņa māksliniekiem kā Jaunajā Rīgas teātrī, kuri divdesmit gadus strādājuši kopā, un, ziniet, tā ir ļoti laba rakstāmmašīna. No avīzēs publicētām intervijām ar politiķiem, laikrakstu ziņām, jau minētajām sarunām klātienē esam savākuši milzum daudz materiāla.
– Tad jau izrāde būs četras stundas gara?
– Gluži pretēji. Ļoti īsa. Jo šis ir tāds žanrs, kur nevajag pārlieku daudz teksta, jo tāpat jau ārpus teātra sienām izskanējis daudz vārdu, visdažādāko viedokļu, kuros cilvēki apjūk. Dzirdēts tik daudz tukšu runu – patriotisku tajā skaitā –, ka ausis jau nogurušas. Mēs mēģināsim paskatīties uz Latvijas politisko dzīvi no cita leņķa.
– Nupat notikušajā starptautiskajā zinātniskajā teātrim veltītajā konferencē viena no viešņām runāja par pasaulē nelāgo tendenci dzīves īstenībai turpināties uz skatuves, bet Latviju viņa slavēja par tiekšanos pēc mākslas patiesības. Vai nav bažas palikt pusceļā līdz virsotnei šādā aspektā?
– Mūsu izrāde ies pa diezgan skarbām robežām, cerams, nekāps tām pāri. Teātris ir spēle, teātrī dzīvo āksti, un ākstu attiecības ar varu ir pilnīgi savādākas, bieži vien – uz dzīvības un nāves robežas.
– Un kā būtu, ja kāds no politiķiem pienāktu pie jums, ākstiem, kā paši teicāt, un aicinātu vēlēšanu listē, teiksim, ar trešo numuru?
G. Šmits: – Ja atnāktu Mihails Saakašvili un teiktu – mainīsim kaut ko!… Ja varētu palīdzēt, es to darītu.
– Bet ja kāds no politiķes Ināras Mūrnieces pārstāvētās partijas?
– Mēs aprunātos par to, kas ir svarīgi politiķim un kas man, vai mums ir pa ceļam.
K. Znotiņš: – Es gan visā nopietnībā uzskatu, ka politikā jādarbojas juristiem, zinātniekiem, finansistiem, uzņēmējiem, kas prot reāli strādāt ar dokumentu blāķiem un likumu pantiem. Skeptiski raugos uz sabiedrībā pazīstamu personu – mūziķu, aktieru – iesaistīšanos politikā.
– Bet atgriezīsimies pie izrādes…
G. Šmits: – Uz politiskajām norisēm skatīsimies no spēles, fantāzijas, no Dieva dusmu skatpunkta.
K. Znotiņš: – Dažos izrādes tekstos izmantota medijos pieejamā informācija, bet visi notikumi izrādē izdomāti. Uzvedumā vieglprātīgi dauzāmies. “Kārklu” veidols var būt farss, groteska, pasaka, pārģērbšanās, spēle arī tiešā nozīmē kā konkurss jeb sacensības patiesības vai melu pierādīšanā. Mūsu izrādē notiek Eņģeļa un Velna cīņa par politiķu dvēselēm.
– Un kurā pusē jūs pats nostātos?
– Gribētos jau, lai tās dvēseles tiek eņģelim. Bet redzams, tas nez vai iespējams. Meli, izvairīšanās, pārfutbolēšana – tas viss velnam pa rokai. Tāpat kā pastāvošā netaisnība visdažādākajos līmeņos. Kaut vai tiesu praksē. Kas saņem lielākos honorārus? Advokāti! Un nevis prokurors, kuram jākaro, lai netaisnība saņem sodu.
G. Šmits: – Kaut arī izrādi esam nodēvējuši par veltījumu Latvijas politiskajai dzīvei, būtībā tā ir mēģinājums ar svaigu skatienu plašāk palūkoties uz latviešiem.
Gadsimtiem esam atradušies šajā teritorijā, bet cik reižu nav mainījušās valsts iekārtas pagājušajā gadsimtā vien! Un mēs arvien esam spējuši pielāgoties apstākļiem, kas izdzīvošanas aspektā ļoti no svara. Esam gājuši cauri arī pagājušā gadsimta nacionālistiskajām idejām ar runām par ozoliem un ozolu birzīm, ar šo nedaudz romantizēto, glorificējošo skatījumu uz sevi. Un, iespējams, tā ir viena no lietām, kas tagad traucē izveidot normālu, sakarīgu valsti.
– Ozols izsenis bijis nozīmīgs simbols, arī atjaunotās Latvijas pieclatniekā ne velti bija tieši ozols.
G. Šmits: – Latvija ir uz robežas starp divām pasaulēm. Un kārkli sargā robežas. Ozols nevar izdzīvot jūrmalas smiltīs vai pārplūstošos upju krastos.
K. Znotiņš: – Bet mums vairs nav jābūt arī ložņājošajiem kārkliem vai tādiem, kurus izmanto klūdziņām. Ir brīdis, kad varam kļūt par skaistiem vītoliem.
G. Šmits: – Starp citu, to mizā ir silicilskābe, tas pats aspirīns.
K. Znotiņš: – Mums ir sava valsts. Tā ir lielākā vērtība.
– Kur notiek izrādes darbība?
G. Šmits: – Gan uz zemes, gan citur, gan Latvijā, gan ārpus tās, gan sapnī, gan drūmā murgā, no kura nav iespējams pamosties. Ir ļoti daudz lietu, kuras šajos divdesmit piecos gados neesam paspējuši izdarīt un kuras nākušas klāt un ievaino mūs no jauna. Taču, veidojot izrādi, mums bija svarīgi arī nepazaudēt smaidu par visu šo situāciju, pārtulkot dusmas citā – vieglākā, tādā kā vieglprātības valodā.
