Latviešu skaudrā pielāgošanās spēja… Saruna ar režisoru Gati Šmitu un aktieri Kasparu Znotiņu 3
Saruna ar režisoru Gati Šmitu un aktieri Kasparu Znotiņu pirms izrādes “Kārkli”, kas būšot kā spogulis Latvijas politiskās dzīves ēnas pusēm.
Kārkli ir sīksti un audzelīgi. Tie notur krastus un viegli iesakņojas vietās, kur ozoli neizdzīvotu. Ja kārkliem dod vaļu, tie ātri pārņem izcirtumus un netīrītus grāvjus un ar katru gadu kļūst arvien grūtāk izraujami.
6. decembrī Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) pirmizrādi piedzīvos režisora Gata Šmita un aktieru – Gunas Zariņas, Baibas Brokas, Kaspara Znotiņa, Andra Keiša un Ģirta Krūmiņa – pašu veidota izrāde “Kārkli”. Veltījums Latvijas politiskajai dzīvei.
– Deviņdesmito gadu sākumā kāds Itālijas miljonārs, viesojoties Latvijā, brīnījās par mūsu politizēto sabiedrību. Tagad pagājuši vairāk nekā 25 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, bet politika joprojām ir uz skatuves, avīžu pirmajās lappusēs, televīzijas raidījumos, sabiedriskajā dzīvē, cilvēku sarunās pat jubilejās…
Gatis Šmits: – Es nedomāju, ka mūsu sabiedrību var saukt par politizētu. Gluži otrādi, man šķiet, cilvēki kļuvuši kūtri, neprasa no politiķiem atbildību, informācijas plūdos apjukuši. Divdesmit gadus runājam par vienu un to pašu, bet nekas nenotiek, un tauta kļūst apātiska, apolitiska. Atver žurnālu “Ir”, skat, maksātnespējas administratoru sāga: ārprāts, šausmas! Pēc pāris nedēļām – tāds pats raksts par citu tēmu. Iepriekšējais jau aizmirsies.
Kaspars Znotiņš: – Politiskās intereses pieklusums sabiedrībā, man liekas, iestājās pēc Zatlera rīkojuma Nr. 2, pēc Saeimas atlaišanas…
– Jūs un pārējie “Kārklos” iesaistītie aktieri nupat esat manīti Saeimā.
G. Šmits: – Aiz ziņkāres. Gribējās savām acīm redzēt Saeimas ikdienas neinscenēto un nepozēto attēlu. Bija dīvaini: viens tribīnē runā, zālē septiņdesmit sarunājas savā starpā, sēž sejām galdos, braukā telefonos… Diezgan daudz arī mehāniskas darbības. Nezinu, varbūt tā ir daļa no politiķa profesijas. Biju Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, kad ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens uzstājās ar runu un deputāte Ilze Viņķele izteica spārnoto frāzi par to, ka bailes no iznīcības varbūt uzvarēšot mūsu bailes no pārmaiņām… Dzirdēju, kā Spolīša kungs reprezentēja savas četrdesmit vārdu nosaukuma vadītās komisijas darba rezultātus. Precīzāk – rezultāta neesamību.
K. Znotiņš: – Citā komisijā bija jāizskata likumā nomaināmie vārdi: “ikgadējais” pret “gadskārtējo”. Tas ļoti nopietni tika apspriests. Droši vien ne jau deputāti izlēma, ka par šādu lietu jādebatē, bet tas kaut kā formāli sanāk.
