Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts – iespēja svinēt un domāt 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sākums bija 2005. gadā pēc Arnolda Klotiņa iniciatīvas. Pēc tam gandrīz katru gadu (ar pauzi no 2007. gada decembra līdz 2009. gada janvārim).
2021. gadā – maijs un tiešsaiste, un tad atkal atgriešanās pie janvāra, iezīmējot latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu kā vienu no gada pirmajiem nozīmīgajiem kultūras notikumiem. Ja atskaita 2005. gadu, katrreiz skanējuši jaundarbi – līdz pat aizvadītajam gadam. 2024. gada latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertam izvēlēta nedaudz cita stratēģija, kas uzreiz mani darīja aizdomīgu. Taču vispirms par labo un vērtīgo, kā netrūka arī 19. janvārī Lielajā ģildē.
Priecējošā atziņa, kas tradicionāli pavadījusi visus iepriekšējos lielkoncertus, – Latvijas orķestri ir stabilā mākslinieciskā līmenī un spēj iedzīvināt stilistisko, emocionālo un estētisko rakursu ziņā visdažādākās latviešu autoru partitūras ar profesionalitāti un iedvesmu – bija viscaur klātesoša arī šoreiz. Arī lielkoncerta trešajā daļā – lai nu kāda būtu Pētera Barisona Otrā simfonija, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Aināra Rubiķa vadībā sniedza precīzi veidotu un pārliecinošu interpretāciju ar kolorītu visa ansambļa skanējumu un zīmīgām soloepizodēm (piemēram, flautai un čellam), kura atkal apstiprināja diriģenta skatījuma īpašo lomu un kvalitāti. Tātad – līdzīgi kā pagājušajā gadā, kad Ainārs Rubiķis diriģēja Jura Karlsona “Jāzepa vīzijas” un Jāņa Mediņa Otro čella koncertu.
2023. gadā Liepājas Simfoniskais orķestris Lielajā ģildē spēlēja Ilonas Breģes jaunradīto Ceturto simfoniju. Šoreiz uzmanības centrā Andris Vecumnieks kā viens no šī gada jubilāriem, un lielkoncerta sākums deva pirmo nojausmu par programmas gaitu un repertuāra izvēles kritērijiem. Šeit definējami divi posmi – pirmajā komponisti katrs no sava skatpunkta, katrs ar saviem izteiksmes līdzekļiem runā par filozofiskām, eksistenciālām, psiholoģiskām problēmām visnotaļ dramatiskā veidolā un spriegumā (tas attiecināms uz Andra Vecumnieka “Prelūdiju un fūgu”, Pētera Plakida koncertu orķestrim un klavierēm un Viļņa Šmīdberga opusu “Karuselis”), turpretī otrajā posmā nāk zināma atelpa ar nacionālromantismu (to šoreiz pārstāvēja Ādolfa Skultes “Horeogrāfiskā poēma” un Pētera Barisona simfonija). Taču pašā sākumā Vecumnieka divdaļu cikls – komponists minējis, ka Inese Lūsiņa 2008. gadā šo darbu raksturojusi kā “kara mašinēriju”, un tā tas patiešām ir; tagad autora atspoguļotās tēmas ieguvušas papildu aktualitāti, un, iespējams, tādēļ Atvara Lakstīgalas vadītā orķestra spēlē vēlamo iespaidu atstāja arī prelūdijas galējā atsvešinātība un abstrakcija.
Pētera Plakida koncerts orķestrim un klavierēm liecina par citu kontekstu – par mūziku, kas radīta 20. gadsimta 70.–80. gados un semantiski sasaucās ar folkloras kustību, par darbiem, kas klasiskās mākslas formās pauda protestu pret tālaika Padomju Savienības realitāti – kolonizāciju un rusifikāciju, forsētu industrializāciju un dabas postīšanu, piespiedu unifikāciju un visa nonivelēšanu (Plakidis šai ziņā nebija vientuļš, Pēteris Vasks, Imants Zemzaris, Vilnis Šmīdbergs, Maija Einfelde, Agris Engelmanis, Artūrs Grīnups bija viņa domubiedri). Tiktāl par idejām, kuras atliek tikai iemiesot plastiskā un tēlainā skaņurakstā, un Plakidim tas izdevās lieliski, savukārt Liepājas Simfoniskais orķestris, diriģents un soliste Agnese Egliņa atgādināja, ka šajā partitūrā, kura līdz šim bija palikusi citu komponista meistardarbu ēnā, vērts ieklausīties.
Vilnis Šmīdbergs ir otrs šīgada jubilārs, martā viņš saņems godam nopelnīto Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu, iepriekš komponists šo balvu ieguva par Trešo simfoniju pūtēju orķestrim, bet vēl pirms tam tapa “Karuselis”, ko 19. janvārī interpretēja Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” Normunda Šnē vadībā. Zināma līdzība te bija ar Ādolfa Skultes “Horeogrāfisko poēmu” Mārtiņa Ozoliņa diriģētā Latvijas Nacionālās operas orķestra priekšnesumā – abus komponistus vieno gan instrumentācijas meistarība, gan augsti ētiskie un estētiskie ideāli, abi diriģenti un orķestri lielkoncertā spēlētajām partitūrām pievērsās nopietni, taču tieši Šmīdberga vēstījums uzrunāja ar īpašu spēku.
Par Pētera Barisona Otrās jeb “Romantiskās” simfonijas radīto iespaidu būtībā visu pateicis Nikolajs Dobroļubovs jau 19. gadsimtā: “Bija laiks, kad slavināja mīlestību pret sievieti un par platonisko mīlētāju ciešanām lasītājas lēja asaras, bet lasītāji kļuva melanholiski domīgi. Vēlāk par platonisko mīlestību sāka smieties un platoniskām bēdām neviens vairs sevišķi nejuta līdzi.” Un viņa rezumējums: “Ja smieklīga ir platoniska mīlestība pret sievieti, tad tūkstoškārt smieklīgāka platoniska mīlestība pret dzimteni, tautu, taisnību u. tml.” Citiem vārdiem sakot, Barisona simfonija un tās nesenais ieraksts salīdzināms ar ieskaņojumu pilnīgi visām Jāņa Zālīša kora dziesmām, tostarp “Tautas himnai Vadonim”, “Vadoņa suminājumam” un “Dziesmai Tautas Vienotājam”.
Līdz ar to noslēgumā vairāki jautājumi. Kādēļ man veselu 44 minūšu garumā bija jāklausās sentimentālas blēņas ar apakšvirsrakstiem “Mīlas atmoda”, “Jūsma”, “Erotika” un “Mīlas nāve”? Ja nu gribēja izcelt tieši Barisonu, kādēļ joprojām nav pabeigts un pirmatskaņots viņa Trešās simfonijas manuskripts? Tālāk: pagājušajā gadā ignorēja simto jubileju kādam citam simfoniķim – Longīnam Apkalnam. Arī šī gada lielkoncertā tāpat. Varbūt 2025. gadā par to beidzot atcerēsies? Visbeidzot: kur, sasodīts, palikuši jaundarbi? Var jau teikt, ka Dzenītim, Ešenvaldam, Auzniekam, Buravickim pašlaik ir citas radošas prioritātes vai vienkārši atelpas brīdis. Bet jebkurā gadījumā varēja taču uzrunāt Renāti Stivriņu, Rutu Paideri vai Santu Ratnieci, kuru darbi latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā nav skanējuši nekad. Jāsecina, ka šogad izvēlēts vieglākais ceļš, taču tādos gadījumos ceļa galā parasti gaida ne jau nu “Izoldes mīlas nāve”, bet kaut kas daudz banālāks. Nedomāju, ka Latvijas publika to būtu pelnījusi.
