Daudzas vērtības, vairāki jautājumi. Armands Znotiņš vērtē Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu 3
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Iepriekšējais Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts notika tiešsaistē. Šogad, 2022. gada 29. janvārī, – Lielajā ģildē ar publiku klātienē. Lai gan ar mākslīgi izretinātām klausītāju rindām, lai gan ar apziņu par nezināmu nākotni, jo Lielajā ģildē tūlīt sāksies pārbūves un restaurācijas darbi, jādomā un jācer, ka visas šīs pārmaiņas ir uz labu.
Citādā ziņā subjektīvai melanholijai nav pamata. Koncerta vadītājs Orests Silabriedis atgādinājis, ka lielkoncerts šogad sagaidījis septiņpadsmito gadskārtu, un tieši septiņpadsmit jaundarbi te arī pirmatskaņoti. Lielkoncerta tradīcija izvērtusies apbrīnojami veiksmīga un kvalitatīva – neatceros nevienu gadu, kad nāktos teikt, ka šoreiz nu gan programma bijusi viduvēja un blāvāka nekā citkārt.
Arī šogad repertuāra izvēle deva gandarījumu – te pārstāvēti avangarda skaņumākslas autori Linda Leimane un Jānis Petraškevičs, tagad jau latviešu mūzikas vēsturei piederīgie meistari Pēteris Plakidis un Mārtiņš Brauns, vēl klasiskāku pagātni atsauc Pēteris Barisons, bet līdzās Petraškeviča opusam otru jaundarbu radījis Zigmars Liepiņš. Tātad – plaša hronoloģiskā un stilistiskā amplitūda.
Jāteic gan, ka šādā programmas salikumā visvairāk ēnā palika Pēteris Barisons. Par to, protams, žēl, jo citi Barisona darbi raisījuši lielāku emocionālo rezonansi nekā līdz šim pat pēc nosaukuma nezināmās “Trīs prelūdijas” – profesionāli iecerēts un instrumentēts darbs, kas tomēr palicis 30. gadu kontekstā.
Ja reiz arī šogad lielkoncertam iespējams veltīt tradicionālo pārmetumu – nav nevienas simfonijas, varbūt labāk vajadzēja aicināt, piemēram, Jēkabu Jančevski pabeigt Pētera Barisona Trešo simfoniju? Vai arī viņa vienaudža Jāņa Kalniņa Piekto simfoniju? Lai nu kā, šoreiz koncerta pirmajā daļā šādu izaicinājumu diemžēl nebija.
Toties par patīkamu pārsteigumu parūpējās Zigmars Liepiņš, kurš svītā “Sarkanais mežs” kinomūzikas skaņu celiņu bija salīmējis kopā, vadoties pēc pieredzējuša komponista intuīcijas, un rezultāts tādēļ saistīja ar dramaturģisko veidolu, emociju trāpīgumu un gaumes izjūtu.
Otrkārt, vairāku aspektu dēļ gandarījumu radīja arī interpretu veikums. Jānis Liepiņš savulaik bija zināms kā jauniešu kora “Kamēr…” mākslinieciskais vadītājs, pēc tam viņš izvērsa aizvien nopietnāku simfoniskā orķestra un operas diriģenta karjeru, un šie panākumi atspoguļojās arī 29. janvāra sadarbībā ar Liepājas simfonisko orķestri.
Tagad kori “Kamēr…” vada Aivis Greters, un par lielkoncerta otrajā daļā dzirdamo interpretāciju Mārtiņa Brauna balādei “Tālavas taurētājs” jāraksta līdzīgi vārdi – diriģenta pārraudzītā mākslinieciskā dramaturģija veidota drošās līnijās, un Latvijas Nacionālās operas orķestra sniegumam piemita tembrāli dinamiskā balansa un noskaņu gammas mērķtiecība.
29. janvāra vakarā vēl spilgtāk un kolorītāk skanēja Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” Normunda Šnē vadībā, tādējādi parādot, ka atkārtota pievēršanās nesen pirmatskaņotam opusam nāk tikai par labu visiem interpretācijas līmeņiem. “Sinfonietta Rīga” klausītājiem atgādināja par Lindas Leimanes mūziku, Jānis Petraškevičs turpretī klarnetes koncertu rakstīja solistei Annai Gāganei un diriģentam Guntim Kuzmam, un atskaņotājiem varēja uzticēties arī programmas trešajā daļā – Annas Gāganes radošais talants un profesionālā iedziļināšanās deva vēlamos panākumus, bet sadarbībā ar Gunti Kuzmu Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atkal apliecināja, ka zina, kā tulkojama Pētera Plakida skaņumāksla.
Taču vēl pirms tam – Leimane, Brauns, Petraškevičs. Trīs daudzējādā ziņā suģestējošas simfoniskās partitūras savstarpēji atšķirīgu iemeslu un raksturlielumu dēļ. Par Lindas Leimanes opusa “Ray-bows” īpašām vērtībām jānosauc enerģiski un krāšņi noskaņu virmojumi, bagātīgi orķestrālie tembri un konceptuālo ideju spozme – citiem vārdiem sakot, skaņdarbs tuvojas emocionālo impulsu un racionālo intenču saplūdinājuma ideālam.
Vienlaikus jāpiebilst, ka šis komponistes opuss atkal ir pārrakstīts un lielkoncertā skanēja jaunā versijā, tostarp ar pilnībā izmainītu finālu – tomēr gaidītais dramaturģiskais līdzsvars vienalga nav sasniegts. Tagad ieteiktu “Ray-bows” partitūru vienkārši likt mierā un pievērsties jaunu daudzsološu ideju īstenojumam.
Ar Jāņa Petraškeviča koncertu klarnetei un orķestrim “Long Walks” nedaudz līdzīga problemātika – ne tikai es vien biju noskaņojies uz vēl garāku pastaigu, bet tad skaņdarbam pienāca fināla taktis. Taču tā vietā, lai opusu paplašinātu, varbūt derīgāk būtu koncentrēties uz nākamo jaundarbu – obojas, flautas vai klavesīna koncertu.
Jo ar klarnetes koncertu Petraškevičs jau tāpat radījis meistardarbu, kas uzrunā ar spektrālo krāsu mirgojumu un harmonijas izjūtu, valdzina ar negaidītu un tieši tāpat harmonisku skatījumu uz soloinstrumenta un orķestra daudzveidīgajām lomām un apbur ar mūzikas transcendentālajām dimensijām.
Pēdējais būtiskais ieguvums no 2022. gada lielkoncerta – atziņa, ka Mārtiņa Brauna balāde “Tālavas taurētājs” trešajā atskaņojumā saista vēl vairāk nekā 2020. gada Valsts svētku tiešsaistes koncertā, jo komponists ar jau piesaukto intuīciju saliedējis muzikālā vēstījuma metafiziskos un emocionāli tveramos aspektus; pārliecība, ka Pētera Plakida “Variācijas” orķestrim ietver tādu mākslinieciskās izteiksmes dziļumu un meistarību, kas klausītājus un atskaņotājus vedina atrast aizvien jaunus tēlainos un strukturālos rakursus.
Skaidrs, ka Plakida darbi, tāpat kā Jāņa Ivanova simfonijas un Petraškeviča klarnetes koncerts, jāspēlē arī ārzemju interpretiem. Skaidrs arī tas, ka 2023. gada lielkoncerts pienāks vienā laikā ar Longīna Apkalna simtgadi, ko nekādā gadījumā nevajadzētu aizmirst tepat, Latvijā. Kā būtu ar Trešo simfoniju “Gaiziņš” vai Otro, “Novembra” simfoniju?
