„18 gadi, 18 jaundarbi,” Armands Znotiņš vērtē Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātrī – Henrika Ibsena “Brands”, Ģertrūdes ielas teātrī – Aspazijas “Ragana”, bet Lielajā ģildē 2023. gada 28. janvārī – Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts.
Pie “Branda” jauniestudējuma strādājis Jēkabs Jančevskis, un viņa skaņdarbs “Turbidus” bijis iekļauts 2018. gada lielkoncertā. Turpretī ar Aspazijas daiļradi latviešu komponistiem bijusi vēl ciešāka saikne – 2015. gada lielkoncerts pienāca ar Artura Maskata ciklu “Trīs Aspazijas dzejoļi” soprānam un orķestrim, togad programmā bija iekļautas arī lappuses no Jura Karlsona baleta “Sidraba šķidrauts”, bet Ilona Breģe par latviešu literatūras klasiķi atcerējusies, radot instrumentālo koncertu “Saulains stūrītis”. Uzreiz pirmais novērojums – šo partitūru 2011. gada novembrī dzirdēju pirmo un pēdējo reizi, arī Maskata vokāli simfoniskais cikls noteikti varētu skanēt atkal, tas pats ar “Kremerata Baltica” savulaik spēlēto Jančevska opusu “Lignum”. Kā redzams, latviešu komponisti strādājuši daudz, un lielkoncerts šai ziņā izceļas tikai kā viena spoža virsotne, katrreiz ar kādu pirmatskaņojumu, katrreiz ar atskatu uz agrāk radītajām vērtībām.
Šoreiz jaundarba statusā bija Ilonas Breģes Ceturtā simfonija, ko Liepājas Simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā pirmoreiz spēlēja dienu iepriekš “Lielajā dzintarā”. Pie simfonijas labākajām īpašībām pieder atklāti emocionālais vēstījums ar atskatu uz autobiogrāfiskām norisēm (un ne tikai autobiogrāfiskām – daudzas muzikālās ainas, it īpaši trešās daļas variāciju plūsmā, suģestēja ar vienlīdz vēsturisku un metafizisku aizgājušā laikmeta un vides atainojumu, un tā jau ir sabalsošanās ar klausītāja iztēli). Par tādu pašu kvalitāti jānosauc dramaturģiskās arhitektonikas mērķtiecība, spilgtie un oriģinālie instrumentācijas risinājumi ar pūtēju grupas īpatsvaru (ne velti Ilona Breģe tik bieži sadarbojusies ar orķestri “Rīga”), harmoniskās vertikāles, kontrastu pretstatījumi, noskaņu un krāsu sinestēzija. Uz jautājumu, kā tomēr pietrūka, atbilde atkal jāmeklē plašākā kontekstā. Pirmā paralēle bija turpat rokas stiepiena attālumā, kur Latvijas Nacionālās operas orķestris Kaspara Ādamsona vadībā programmu sāka ar Jāzepa Vītola svītu “Dārgakmeņi” un Helmera Pavasara vijoļkoncerta lirisko vidusdaļu – viss tik precīzi, sakārtoti un bez pārsteidzošākiem pavērsieniem. Otrā atziņa saistās ar Liepājas mūziķu pirmatskaņoto partitūru – Jāņa Lūsēna “Romantiskās simfonijas”, Kārļa Lāča “Latvju simfonijas”, Riharda Dubras Otrās simfonijas tikpat sakārtotajiem un tradicionālajiem vaibstiem – un Dubra šīs robežas vismaz pārkāpj, tiecoties pēc papildu kāpinājumiem, bet Ilona Breģe rūpīgi izzīmētās orķestra kulminācijas pēkšņi aprauj.
Liepājas Simfoniskajam orķestrim tagad ir dotas iespējas šo priekšstatu mainīt, pēc kāda laika vēlreiz pievēršoties Ilonas Breģes Ceturtajai simfonijai, atgādinot arī par trim iepriekšējām un neaizmirstot par “Simfoniju Rīgai”. Līdzīgi ar pirmo orķestri kā lielkoncerta dalībnieku, jo Helmera Pavasara vijoļkoncerts, par kuru agrāk tika pieņemts, ka partitūra zudusi, beidzot ir atrasts pilnībā un pēc ilgiem gadiem gaida atkārtotu interpretāciju. Jebkurā gadījumā jau lielkoncerta gaita pārsteidza un saviļņoja ar daudzām atskaņojuma kvalitātēm. Vijolnieces Paulas Šūmanes un viņas līdzgaitnieku panāktā spēles meistarība un emociju piepildījums, protams, nebija nejaušība – tādu pašu interpretācijas līmeni publika pieredzēja arī nākamajā solistes priekšnesumā 4. februārī Cēsīs, kur skanēja Žana Sibēliusa vijoļkoncerts. Ja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris strādā ar pieredzējušu un harismātisku diriģentu, tad rezultāti ir apbrīnojami labi – tā notika Olari Eltsa vadītajā programmā Cēsu koncertzālē, un tā notika arī lielkoncertā, kur Aināra Rubiķa pārraudzītajam mūzikas plūdumam piemita gan intelektuāli spriegi, gan mākslinieciskos pārdzīvojumos dzirksteļojoši vaibsti. Un jāpiebilst, ka programmas veidotāju lēmums aicināt pie diriģenta pults Kasparu Ādamsonu un Gunti Kuzmu noteikti bija īstā izvēle.
Interpretāciju un pašas mūzikas vērtību saskaņojuma ziņā visvairāk pārliecināja lielkoncerta otrā daļa. Pēc ilgāka pārtraukuma Latvijas publika atkal dzirdēja vēlīnu Jāņa Mediņa meistardarbu – Otro čella koncertu, un šī partitūra ar ideālam tuvu racionālo un emocionālo rakursu, novatorisma un tradīciju balansu vēlreiz atgādināja par klasiķa izcilo reputāciju. Turpat arī Kristapa Berga priekšnesuma individualitāte, saistot uzmanību ar ekspresīvu, iekšēji kontrastainu, dažbrīd viegli aizlūstošu un neapšaubāmi personisku balsi. Ar līdzvērtīgu nianšu cauraustu vokālu šī vārda tiešajā nozīmē klausītājus uzrunāja Daumants Kalniņš, un tas jau bija programmas pēdējā opusa “Jāzepa vīzijas” fināla posmā. Arī Juris Karlsons ir vispāratzīts instrumentācijas un mākslinieciskās dramaturģijas meistars, arī viņš savās daiļrades virsotnēs risinājis dziļi personiskas un vienlaikus vispārcilvēciskas tēmas, tādēļ divkāršs prieks, ka “Jāzepa vīzijas” pēc 2015. gadā svinētās Raiņa un Aspazijas jubilejas atskaņotas atkal.
Un noslēgumā otrreizējs jautājums – kā tomēr pietrūka? Pirmkārt, lielkoncerta brīdī kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” uzstājās Igaunijā, bet jau pieminētajā 2018. gada programmā (arī toreiz repertuāra veidotāji pievērsās Jāņa Mediņa un Jura Karlsona darbiem, arī toreiz uz skatuves kāpa Kristaps Bergs) viesojās Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris. Uz Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu kādreiz varētu atbraukt arī igauņu viesmākslinieki. Otrkārt, lielkoncerta programmas sastādītāji mistisku iemeslu dēļ bija ignorējuši Longīna Apkalna simtgadi. Te būtu iespējams daudz diskutēt ar postkoloniālisma teorijās rodamajiem argumentiem, kādēļ Apkalns netiek uzskatīts par “mūsējo”, taču realitāte paliek nepielūdzama – viņa Sestā simfonija ar Aleksandra Čaka dzeju vai “Novembra simfonija” ar Edvarta Virzas dzeju vienalga būs jāatskaņo ja ne šogad, tad kādā citā nākotnes jubilejā.
