Horizontāle un vertikāle 0
Visās pasaules kultūrās līdzīgi interpretē arī horizontālo un vertikālo līniju. – Vertikāle simbolizē tēvu, vīrišķo, tiekšanos uz augstāko, garīgo dimensiju, bet horizontālā līnija – zemi, kas ir pamatu pamats, māti, sievišķo. Un pats skaistākais, protams, ir šo zīmju apvienojums. Saliekot kopā vertikālo līniju ar horizontālo, iegūst krustu.
Daina Kraukle, pēc izglītības būdama mākslas vēsturniece, ir gatava analizēt zīmju formu transformēšanos un attīstību, bet ne to saturu. Viņa uzskata, ka šodien mēs nevis paši skatāmies, pētām, analizējam un sajūtam šīs zīmes, bet gribam uzreiz tikt pie ābeces, kas visu izskaidrotu, un tad skaidrojumu pieņemt kā dogmatisku kārtību. – Uz mums fizioloģiski iedarbojas skaņa, krāsa un dažādas ģeometriskas formas. Piemēram, aplis koncentrē uzmanību, tāpēc, ja sapulcē grib noturēt uzmanību, tās dalībnieki jāsēdina pie apaļa galda – tad vieglāk piesaistīt auditorijas uzmanību. Savukārt, sasēžoties rindās, tas jau būs kāds konkrēts ritms. Tie, kas sēdēs centrā, vairāk koncentrēs uzmanību, un lektors viņiem to vairāk veltīs, bet rindas galos sēdošos mazāk pamanīs un viņi būs izklaidīgāki.
Pedantiskam vai pārāk apzinīgam cilvēkam, iespējams, noderēs zīmes ar plūdlīnijām, kas ļauj ritmiski atslogot enerģiju, bet izklaidīgajam ieteicams izvēlēties zīmi, kas palīdz koncentrēt uzmanību.
Dievturu ietekme
Etnogrāfe stāsta, ka zīmes, piemēram, dažādi bagātīgu formu ugunskrusti, jau XII un XIII gadsimtā rotāja priekšmetus, bet zīmju satura skaidrojums no tā laika mutvārdu daiļradē nav saglabājies. To iespējams nojaust pastarpināti, dažādus skaidrojumus pieņemot kā varbūtējus un iespējamus. Jau stipri vēlāk, pagājušā gadsimta sākumā un īpaši 20. un 30. gados, kad nācija sāka apzināties savu esību un meklēja skaisto vēsturē, latvisko ornamentu izmantošana un skaidrošana guva lielu popularitāti un, līdzīgi kā šodien, raisīja interesi gan profesionālajos māksliniekos, gan mākslas patērētājos.
– Dievturis Ernests Brastiņš 1923. gadā izdeva grāmatu “Latviešu ornamentika”, kurā sasaistīja vēstījošajā folklorā (dainās, teikās u.c.) esošo informāciju ar vizuālo informāciju. Piemēram, latvju dievības Māras valdījumā ir arī ūdens, tādējādi līklocis, kas simbolizē ūdens stihiju, ir viens no Māras simboliem, bet Dievs, kas ir latvju dievību augstākā virsotne un mīt debesīs, iegūst simbolu – trīsstūri ar aso galu uz augšu.
Līdz pat XX gadsimta sākumam (un arī vēlāk) daudzviet lietoja Lietuvēna krustu, kura uzdevums bija aizsargāt no slimībām, ļaunajiem gariem, ugunsgrēka un citām nelaimēm. Savukārt mājas un arī kūts jumta korē lika Jumi, ko uzskatīja par auglības veicinātāju. Mūsu senči, būdami tuvāk dabai, labāk juta, kas viņiem kurā brīdī vajadzīgs, atšķirībā no mums, kas nepazīstam paši sevi, tāpēc maldāmies simbolu, krāsu un materiālu mudžeklī. – Nevajag glorificēt zīmes un to iedarbību, citādi no viena grāvja iebrauksim otrā. Cilvēki ir atšķirīgi, tāpēc nedz visiem der viena un tā pati zāļu tēja, nedz visiem patīk un piestāv sarkanā krāsa. Lai saprastu, kura zīme ir īstā, vajag izvērtēt, kā tā iedarbojas tieši uz jums – vai rada patiku vai nepatiku, vai šķiet, ka pieplūst enerģija vai ne, – iesaka mākslas zinātniece un etnogrāfe Daina Kraukle.
