Sarkanās armijas karavīru pieminēšana 0
Tūlīt pēc kara beigām PSRS diktators Josifs Staļins bija norūpējies par bijušo frontinieku iespējamo ietekmi uz politisko varu. Jau 1946. gada beigās tika pieņemts lēmums, ka t. s. Uzvaras diena 9. maijs vairāk nebūs brīvdiena, un pienācīga cieņa netika izrādīta ne dzīvajiem, ne kritušajiem kara veterāniem. Tomēr, kad jaunais PSKP ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs pēcstaļinisma atkušņa laikā paziņoja, ka Padomju Savienībā nezināmu karavīru kapu nav, sekoja masveida brāļu kapu un memoriālu ansambļu veidošana. Tieši 130. latviešu strēlnieku korpusa cīņu vietā Vietalvā 1968. gadā tapa viens no savdabīgākajiem piemiņas ansambļiem ar 18 metrus augstu durkļa smaili – zvanu torni un skulpturālu grupu, kas attēlo Lāčplēša un Melnā bruņinieka cīņu, simbolizējot labā un ļaunā pretsparu. Zināms paradokss, bet Vietalvas memoriāla veidošanu uzticēja arhitektam Edgaram Šēnbergam, kas pats kara laikā bija cīnījies pretējā frontes pusē – latviešu leģiona 19. ieroču SS divīzijā, bet šo faktu līdz pat 20. gadsimta 80. gadu sākumam spēja noslēpt. Sarunā ar mākslas zinātnieci Karīnu Jēkabsoni E. Šēnbergs stāsta, ka tolaik nav gājis viegli, jo vienalga, “vai tā bija Krustpils vai Ogre, kara komisariāts savāca, cik un kādi cilvēki tanī frontes sektorā krituši, tad izvēlējās vietu, kur viņi gulēs, tad lika uztaisīt milzīgas plāksnes ar sarakstiem un tad steidzīgā kārtā saprojektēt tās kapavietas [..] Tad jau tur zobojās – tai laikā kara komisariāts izsludināja kaulu meklēšanu. Kaut kur bija pamanīts, ka tur kādā pļavā kaut kas aprakts guļ, uzrakts vai tur, lapas uzrakuši, mētājās kauli. Un tad tiem, kas pieveda to uz Vietalvu, maksāja, un tā cena bija ļoti interesanta. Tur bija tā: “Par ķirbi – viens polšs”. Ķirbis bija galvaskauss. Rublis 12 kapeikas. Tāda bija tā cena, bet par redelēm divreiz vairāk – redeles bija ribas. Tad veikli zēni veda redeles, izraka vienu bedri un svieda iekšā.”
Līdzās Vietalvas brāļu kapos apbedīto 500 sarkanarmiešu godināšanai līdz pat atmodas sākumam bija noklusēts, ka vienā no kapu sektoriem ir apbedīti arī vācu karavīri. Tomēr 1990. gada augustā Latvijas Nacionālās neatkarības kustības Pļaviņu-Vietalvas grupas dalībnieki piemiņas pasākumā brāļu kapos uzdrošinājās nolikt piemiņas vainagu arī šeit kritušajiem vācu karavīriem, kas tobrīd izraisīja lielu padomju kara veterānu un vietējo komunistu nepatiku. Turpmākos gados, katra augusta pirmās nedēļas noslēgumā pulcējoties Vietalvas brāļu kapos, šeit kritušo sarkanarmiešu pieminēšana gan ir norisinājusies bez līdzīgiem incidentiem. Pateicoties vietējai pašvaldībai, kā arī Latvijas sociālistiskās partijas un Krievijas vēstniecības atbalstam, šī pieminēšanas tradīcija lokālā līmenī ir saglabājusies arī līdz mūsdienām, vienlaikus spilgti demonstrējot pretrunīgo situāciju līdz galam nesakārtotajā Latvijas atmiņu politikā.
Arī samērā nesen 2010. gadā tradicionāli bez Latvijas valsts amatpersonu līdzdalības notikušajā piemiņas pasākumā Vietalvā izskanēja gan nu jau mūžībā aizgājušās 130. latviešu strēlnieku korpusa veterānes Ineses Spuras emocionālais aicinājums “svēti sargāt Latviju”, gan padomju “Lielā Tēvijas kara” ideoloģijas ietvarā tikai krievu valodā izteiktā Krievijas vēstniecības militārā atašeja “pamācība” latviešiem, ka viņu “dzimtene tika atbrīvota un nākotne ir tikai tautām ar uzvarētāju, nevis upuru apziņu”.
