Šīs bija savdabīgas ugunskristības arī 130. latviešu strēlnieku korpusam, kas pirmoreiz Latvijas teritorijā pilnā sastāvā 1944. gada 2. – 6. augustā devās uzbrukuma kaujā ziemeļaustrumos no Steķiem, Medņu – Antužu virzienā un sasniedza Aiviekstes kreiso krastu. Kauju laikā 3. augustā īpaši izcēlās 43. gvardes divīzijas 125. gvardes strēlnieku pulka rotas komandieris gvardes kapteinis Mihails Orlovs, kurš ar saviem izlūkiem pārdrošā uzbrukumā šķērsojot Krustpils–Rēzeknes dzelzceļu un būdams jau nāvīgi ievainots, līdz pat pēdējam brīdim turpināja vadīt kauju pie Mežāres stacijas. Nav apšaubāma M. Orlova izrādītā varonība, taču padomju vēstures izdevumos arī šajā gadījumā neiztika bez tendencioziem faktu pārspīlējumiem, rakstot, ka M. Orlova komandētā rota zem stipras pretinieka uguns ar peldlīdzekļiem vairākkārt forsējusi Atašas upi, lai gan īstenībā šī tikai dažus metrus platā ūdensšķirtne bija viegli pārbrienama kājām un tās šķērsošana sarkanarmiešiem neradīja nekādas grūtības. Jau tūlīt pēc nāves M. Orlovu svinīgi apbedīja Mežāres Brāļu kapos, par godu viņa piemiņai uzstādot nelielu koka obelisku, kurā bija iededzināts viņa vārds un iegrebtā dobumā aiz stikla lauskas novietota viņa fotogrāfija ar uzrakstu, ka M. Orlovs izvirzīts apbalvošanai ar Ļeņina ordeni un Padomju Savienības Varoņa zelta zvaigzni. 0
Apmeklējot šo pašu vietu četrus gadus vēlāk, milzīgs bija V. Kacenas pārsteigums, atrodot šeit veselu kapu lauku, iestigušu tik milzīgi kuplās un treknās vībotnēs, ka viņa, milzīga sašutuma pārņemta, ieradās tepat netālu notiekošajā Mežāres ciema komjauniešu sēdē un “lamājās gandrīz vai necenzētiem vārdiem par to, ka kritušo kapi atstāti pilnīgā novārtā”, jo nekad nebija iedomājusies, ka pēc kara “šeit dzīvos tik truli ļaudis, turklāt ar komjauniešu biedru kartēm kabatā, kam būs vienaldzīga par šo zemi dzīvību atdevušo karavīru piemiņa”. Jau vēlāk šeit tika uzstādīts viens no pirmajiem padomju standartpieminekļiem un izveidoti Brāļu kapi, kuros atdusas 164 sarkanarmieši.
1944. gada 7. un 8. augustā 130. latviešu strēlnieku korpusa vienības sekmīgi piedalījās padomju 22. armijas uzbrukumā Krustpilij. Par leģendu ir kļuvis fakts, ka šo cīņu laikā kopā ar priekšējām vienībām uz tanka pilnā augumā un ģenerāļa formas tērpā cīņā devās arī 308. latviešu strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālmajors V. Dambergs. Pēc Krustpils ieņemšanas 130. korpusa apakšvienības 10. augustā forsēja Aivieksti un izveidoja placdarmu upes labajā krastā. Kā noskaidrojis V. Kuzmins, ļoti apšaubāmi gan ir padomju kinohronikās un vēstures grāmatās redzamie uzņēmumi ar it kā Aiviekstes forsēšanu, kas visdrīzāk uzņemti divus mēnešus iepriekš 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas apmācību laikā pie Rahnovo ezera Krievijā. Par to liek domāt gan atšķirīgais apkārtnes reljefs Aiviekstes forsēšanas vietā, gan pati kauju intensitāte, kad, pēc aculiecinieku stāstījuma, no daudziem kritušajiem un ievainotajiem “ūdens upē krāsojies sarkans”, un tobrīd neviens ne spēja, ne vēlējās nodarboties ar notikušā uzņemšanu foto vai kino lentē. Pēc oficiālajiem datiem, 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijā no 2. augusta līdz 10. oktobrim krita 1192 cilvēki, bet 308. latviešu strēlnieku divīzijas zaudējumi bija vēl lielāki.
Īpaši smagas izvērsās 130. latviešu korpusa cīņas Vidzemes augstienē, kas ilga no 17. līdz 24. augustam un noslēdzās ar Vietalvas ieņemšanu. Kauju laikā pamatīgi cieta arī vietējā apkārtne, jo Vietalvas pagasta centrs tika nopostīts gandrīz pilnībā un no vairāk nekā 30 ēkām neskarta palika tikai viena. Pilnīgi vai daļēji bija sagrauta arī pagastmāja, doktorāts, divas skolas un Vietalvas luterāņu baznīca. Padomju laikā par izrādīto varonību kaujās pie Vietalvas īpaši tika slavināts 43. latviešu strēlnieku divīzijas gvardes staršina Jānis Roze, kas šeit izpelnījās I pakāpes Slavas ordeni un kļuva par vienīgo latvieti – visu triju Slavas ordeņa pakāpju kavalieri.
Saskaņā ar oficiālo vēstures versiju J. Roze 1944. gada augustā veselas piecas diennaktis vienatnē no Vietalvas baznīcas torņa bija koriģējis Sarkanās armijas artilērijas uguni uz Vācijas karaspēka pozīcijām. Tomēr, kā atceras bijušais Vietalvas novadpētniecības muzeja vēsturnieks Andris Rūtiņš, viņam jau atmodas laikā vismaz divi J. Rozes cīņu biedri stāstījuši, ka Vietalvas baznīcā esot atradusies izlūku grupa, kurai J. Roze pa rāciju sniedzis koordinātas, bet tie sarkanarmieši, kuri kā novērotāji uzturējušies baznīcas tornī, gājuši bojā, taču J. Roze propagandas nolūkos padarīts par šo notikumu galveno varoni. Kopumā var piekrist V. Kuzminam, ka pēc 130. latviešu strēlnieku korpusa samērā viegli gūtajiem panākumiem Krustpils ieņemšanā un Aiviekstes forsēšanā sekoja asiņainas kaujas pie Vietalvas. Tas, kas visai 2. Baltijas frontei bija Ērgļi, 130. latviešu korpusam izrādījās Vietalva, kas parādīja reālo situāciju, ka Latvijā vieglas pastaigas (“atgriešanās ar ziediem”) nebūs, bet gaidāmas smagas kaujas un lieli zaudējumi.
