Latviešu šamane Inin Nini par dziedināšanu: “Viss sākas ar nosaukšanu vārdā!” 0
Kad mūsmājās runājam par Dvēseles dziedinājumu, mēs bieži izvairāmies nosaukt lietas īstajos vārdos. Mēs sakām – še ku, re ku, traumas, pazaudētas Dvēseles daļas, ievainojumi un šķībi, cauri enerģijas lauki jeb auras, kas jāappūš un jāsalāpa. Tā visa ir patiesība un prasa atbalstu – ne velti senlaikos lietotais vārds sirgt sakņojas saknē ser – rūpējoties uzmanīt, sargāt, glabāt. Taču mēs pastāvīgi izvairāmies nosaukt dažas kaites vārdā, teikt, kā ir. Paliekam upura lomā, jo nosaukt vārdā sērgu nozīmētu milzu kaunu un – kas vēl šausmīgāk – uzņemties pilnu atbildību to dziedināt.
Daudzas jo daudzas iekšējas mokas un sāpes, kas pēcāk jau pārtop ķermeņa likstās, rodas no tādām tabu emocijām kā skaudība un greizsirdība. Ir kauns būt skaudīgam, ir kauns būt greizsirdīgam. Te nu diviem milžiem – skaudībai un kaunam – ir iespēja noslēgt savienību, kas mūs spēj izdēdēt līdz kaulam. Kaut daudz jokojam un vīpsnājam par skaudīgajiem latviešiem, mēs neaptveram šīs sērgas būtību un pāridarījumu mūsu spēkam.
Patiesība ir tāda, ka 99% cilvēku kādā brīdī jūt skaudību un tas 1% melo. Tā ir vispārcilvēcīga īpašība, kas piemīt mums visiem, – jautājums, vai mēs atzīstam tās klātesamību un spējam to izgaismot, savākt un dziedināt. Vārds skaust sakņojas nozīmē griezt, darīt pāri. Griezt sev vai/un otram. To apjaušot, kļūst skaidrs, kāpēc skaudība nav vien nejauka īpašība, netikums. Arī tautas ietvaros ne. Tā ir aktīva darbība, pāridarījums sev un citiem. Un tai nepalīdz nosodījums, grēka birka – svarīgi ir saprast, ka tā ir slimība, kas jāārstē.
Šīs zināšanas, kas mums nepastarpināti pieder pašiem, tomēr lūgtin lūdzas to atklāto, strikto pieeju, kādu esmu apguvusi Dienvidamerikā. Nē, džungļu ļaudis nav gudrāki kā šejienieši. Viņi nav mazāk mocīti un nīcināti kā mēs – līdz ar to daudzas svarīgas dziedniecības detaļas tapušas paslēptas zem paklāja, lai pasargātu no baznīcas un iekarotāju skata. Bet tur ir izdevies nosargāt vienas svarīgas lietas un mūsmājās – citas. Skaudrā, praktiskā attieksme pret skaudību jeb envidia ir viena no atminamajām lietām.
Greizā sirds kā signāls
Senos laikos vārdam grēks bija cita nozīme – tas radies no vārda sagriezties, greizs. Agrāk ar grēku tika apzīmēta nelaime – no tā arī uguns-grēks un kādreiz arī lietotais ūdens-grēks. Kaut kas ir nogājis greizi, un tas ir jādziedina, jāatgriež veselumā. No ne-laimes jāatgriež laimē. Grēks – Nelaime apzīmēja neveselumu. Tam nebija mūsdienu dogmatiskā piesitiena, uzliktās kauna sajūtas. Kauns bija, taču tas nebija attaisnojums vai veids, kā paslēpt puvi. Bija slimība un atbildība to dziedināt.
Pamatā atpazīst septiņas skaudības saknes: vara, nauda, skaistums, ķermeņa daile, mīlestība, talants un jaunība. Visvienkāršākie iemesli greizajai sirdij ir divi – pašvērtības trūkums, sajūta, ka pašā pamatā mēs neesam pietiekami. Un atbildības neuzņemšanās par saviem talantiem, savu spēku piepildīt sapņus, jo katrs apskaužamais faktors ārpusē stāsta par mūsu pašu iekšējo, nerealizēto potenciālu.
Skaudība normālās devās spēj kalpot kā spogulis paša vēlmēm un sapņiem. Tā palīdz sūtīt ziņas no visdziļākās Sirds par to, pēc kā tu patiesībā ilgojies. Iespējams, vērojot kādu publiski uzstājamies, tu jūti skaudību, jo tevī pašā mīt ilgas paust pasaulei savu dziesmu, dzeju, radīto. Skaudība raida signālu prātam, liekot analizēt savas emocijas, kas savukārt piedāvā iespēju augt, ja vien to neaprokam un atļaujamies sadzirdēt. Tas nav viegli, taču tieši tāpēc ir izteiciens augšanas sāpes. Mēs domājam, ka tā būs ārēja pretestība, kur mūs dauzīs un svēpēs, taču sāpes visbiežāk ir iekšējas, apjaušot, ka neatkarīgi no mūsu Sirds plašuma un apgaismības staru gaismas Dvēselē mēs aizvien esam cilvēki, kuri ravē iekšējo dārzu, plešas mīlestībā. Arī pret sevi.
Skaudība ekstrēmās devās lēnām secīgi pārvēršas no domām vārdos, no vārdiem darbos, kur iekšējā vēlme nodarīt otram pāri jau top par ārēju griezienu.
Kā te palīdz dziednieks?
Manā pieredzē lielākoties viss sākas ar divām lietām – meklējumu, kur atrodas caurums, pa kuru aizplūst tā dzīvības enerģija, kas sakopota palīdzētu īstenot savas ieceres un vēlmes. Jo bieži tie, kuri vēlētos paveikt ko līdzīgu kā apskaužamais subjekts, ir bez spēka. Kur izkaisītas Dvēseles daļas? Kādās traumās iesprūdis cilvēka spēks? Kas ēd cilvēka spēku – kas caur traumas durvīm ielīdis un barojas no dzīvības spēka? Un tad iespējams svēpējums un saukšana Dvēselīti veselumā.
Otrkārt, strādājot pie tā, lai pamazām atgrieztu cilvēkā apjausmu, ka viņš ir pietiekams. Te nu manā darbā nāk talkā gan šamaniskie ceļojumi, gan Augu atbalsts.
Galvenais vadmotīvs, savaldot greizo sirdi jeb skaudību, ir šī iekšējā zināšana, kas jānodod ikkatram no mums:
1. Ikvienam no mums ir tiesības būt
Mēs esam nākuši šajā pasaulē ar savu, neapstrīdamu, neapšaubāmu pienesumu, uzdevumu un pirmtiesībām dzīvot dzīvu dzīvi, mācīties un noreibt, īstenoties un piepildīt. Pirms atnākšanas šajā pasaulē, pirms iemiesošanās, mūsu Dvēsele pieņēma apzinātu, ļoti dziļu lēmumu – būt šeit, šajā laikā, šajā miesā, šajā attiecību rakstā. Ikkatra uzdevums ir šo izvēli dziļi iekšā, Sirdī, atminēties un uzņemties par to spīvu, liesmojošu atbildību.
2. Mācība par pazemību un pateicību
Kad tas pamazām cilvēkā iesēts, ļoti svarīgi ir to balansēt ar pateicības mācību un pazemību (ne zemošanos, kā tas bieži tiek pasniegts!). Es izvēlos vārdā pazemība redzēt nevis pazemi vai būt zemākam, bet pa-zemību – Mātes Zemes likumu izpratni un dzīvošanu, atzīstot arī visu citu tiesības būt. Mēs visi, augi, zvēri, ļaudis, gari, esam šūpulīši Pasaules lielajā kārtībā. Vienu kustinot, viss pārējais līgojas līdzi. Un no tā rodas pa-zemība un pa-ļāvība.
3. Saukšana mājās
Kad šīs pamatlietas ir nostiprinātas (ja vien nav akūta situācija, kad skaudības griešana ir izgājusi jau ārējās izpausmēs un ir jārīkojas nekavējoties), mēs varam lēnītēm un ar mīlestību nosmulētos, pamestos Mēnesbērnus ar pinkainajiem matiņiem – pazudušās Dvēseles daļas – saukt mājās. Kārtot māju – ķermeni – un izraidīt nevēlamos ciemiņus. Ar Augu neaprakstāmajiem rakstiem izgaismot cilvēka enerģiju, sniedzot spēku un dziedinājumu, aizaužot caurumus spēka sienās un ieliekot durvis, kur traumas brāzma tās izgāzusi.
4. Taču viss sākas ar nosaukšanu vārdā!
Šajā reizē izvairīšanās no nelabā piesaukšanas neies krastā. Ir jāienāk skaudrai, asai Mīlestībai, kas nekad nelīkņā, – patiesa mīlestība nebīstas ne mīļu vārdu un iedvesmas, ne atbildības, mēslu tīrīšanas un higiēnas.
Savā pazemē, savā dziļumā mēs varam ieraudzīt greizos dzīvības dzīparus, kas jāatgriež veselībā. Galvenais noteikums – skatīties tajos ar līdzjūtību, atbildību un apņemšanos sevi atgriezt veselībā. Tas ir tas, ko tu primāri vari darīt pats sev, esot pašdziednieks, paššamanis.
5. Liec Ne-Veselumam pretī Veselumu!
Savā pazemē, savā dziļumā mēs varam ieraudzīt greizos dzīvības dzīparus, kas jāatgriež veselībā.
Veseļošanās mehānismi lielākajiem vārdā nenosaucamajiem, ar ko sadzīvojam diendienā:
Skaudība – Pietiekamība, Es esmu pietiekams.
Alkatība (Nepiesātināmība, Rijība) – Pateicība par visu, kas man ir. Fokuss uz savu vērtību, savu talantu izzināšanu un pilnveidošanu. Apziņa, ka viss ir enerģija – arī labklājība. Taisnīgums, citu vajadzību redzēšana.
Greizsirdība – Uzticēšanās – sev, otram, Visuma lielajam plānam. Tie, kas ir tavi, paliks. Tie, kuri tikai Skolotāji, ies.
Dusmas – Pieņemšana – ir, kā ir, fakta konstatācija un pieņemšana; Taisnīgums, Savas agresijas izpaušana veselīgā veidā – caur Rīcību, Kustību, Deju, Sportu, Dabu.
Krāpšana – Apzināšanās, ka katram solim ir sekas, nekas Visumā netiek nepamanīts.
Bailes – Drosme, atzīt, stāties pretī, uzvarēt. Šamaniskajā tradīcijā, sastopoties ar Briesmām, ir jāstājas pretī vai jāļauj, lai tās tevi pārņem pilnībā, jāizšķīst, un tad var sekot Augšāmcelšanās. Trešā iespēja ir bēgt, ko kājas nes, bet jāzina, ka sastapšanās nākotnē būs neizbēgama.
Iedomība – Visu tiesības būt, sava spēka uzņemšanās, Mēs visi esam Viens – Vienlīdzīgi.
Lepnība – Palīdzības pieņemšana, apziņa, ka es esmu vairāk nekā šis viens ķermenis, ka Citi esmu Es, Mēs Visi esam Viens.
Zems pašnovērtējums – Manas tiesības un atbildība būt, izkāpšana no upura lomas, atbildības par sevi uzņemšanās.
Slinkums – Disciplīna, ikdienas rutīna, kas ļauj virzīties pa solim tuvāk savam mērķim. Atbildības uzņemšanās savas Dvēseles priekšā un to Dvēseļu, ar kurām noslēgti mācību līgumi.
