Latviešu pazīšanās zīme 1
Rakstu sērijā par nozīmīgām Latvijas kultūras mantojuma vērtībām, kuras būtiski apzināt un izcelt, tuvojoties Latvijas simt gadu svētkiem, šoreiz – par visas Eiropas kultūras vērtību – mūsu kapsētu kultūrvidi.
Sagaidot svešzemju ciemiņus Rīgas lidostā, taisnā ceļā tos vedam parādīt mūsu kapus – tā raksta Anna Žīgure savā grāmatā “Latvijas zeme un debesis”. Iesākumā ārzemnieki apmulst par, viņuprāt, dīvaino tūrisma objektu izvēli, bet, iepazīstot mūsu kapsētu kultūrvidi, to augstu novērtē. Kapi visā Latvijā ir ievērojama un skaista kultūrvides vērtība un īpaša kultūras mantojuma vieta. Šķiet, nekur citur pasaulē kapu kopšanas kultūra nav tik nozīmīga kā Latvijā un vēl arī Lietuvā. Kapu kopšana un aizgājēju pieminēšana ir tā, kas veido nozīmīgu daļu Latvijas iedzīvotāju kultūras identitātes. Tā pastāvīgi atjaunojas sabiedrības apziņā un veido saikni starp pagātni un tagadni. Ne velti kapu un kapsētu kopšanas kultūra ierakstīta Latvijas kultūras kanonā. Kapu kopšana ir latviešu pazīšanās zīme visā pasaulē.
Klusējošs kaujas lauks
Padomju okupācijas laikā Mirušo piemiņas diena novembra pēdējā svētdienā bija tikpat svarīgs latviskuma apliecinājums kā Dziesmu svētki. Tieši šādi to arī uztvēra padomju vara. Piemēram, arhīvā glabājas LPSR VDK priekšsēdētāja 1967. gada ziņojums Maskavai par klusējošu pretpadomju demonstrāciju Meža kapos, kurā esot piedalījušies vismaz 70 tūkstoši dalībnieku. Rīgas Pirmajos Meža kapos prezidenta Jāņa Čakstes kapavietai priekšā bija aizstādītas liepiņas, un Latvijas svētku reizēs čeka uzmanīgi vēroja, kuri ir tie, kas iet iededzināt svecītes. Padomju laikos kapi bija klusējošs kaujas lauks. Par spīti čekistu modrībai Brāļu kapos reizēm parādījās aizliegtais neatkarīgās Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Starp citu, pie visām neatkarīgās Latvijas laika ievērojamu cilvēku atdusas vietām bija ieviestas atkritumu savākšanas kaudzes.
Arheologu pētījumi liecina, ka cieņa aizgājējiem izrādīta gan ar 10. gadsimtu datētās kuršu ugunskapu apbedījumu vietās, gan sēļu kapu uzkalniņos. Tiesa, kapsētas mūsdienu izpratnē sākušās tikai no 1773. gada, kad cariskās Krievijas Vidzemes gubernators izdeva pavēli par speciālu kapsētu ierīkošanu ar valni apkārt. Līdz tam vienīgi vācu muižnieki tika glabāti atsevišķos apbedījumos baznīcu velvēs un pagalmos. Kopš 18. gadsimta Vidzemē radās plašas pagastu kapsētas. Savukārt Kurzemē kapsētas sākumā veidojās lielāko zemnieku īpašumos un pamazām no vienas saimes apbedījuma vietas kļuva par visa pagasta vai pagasta daļas kapsētu.
Protams, valdošās varas pārspēku varēja redzēt arī kapu vietu estētikā. Jau kopš 15. gadsimta Rīgas muižnieku apbedījumu vietās ir uzstādīti kapakmeņi ar iecirstiem vārdiem, ģerboņiem un piemiņas zīmēm. Savukārt līdz pat 19. gadsimta beigām latviešu kapavietas rotāja tikai koka krusts. Latviešiem iegūstot pārticību un varu, mainījās arī piemiņas zīmju tradīcijas. Sākot ar 20. gadsimtu, laikam gan nav neviena nozīmīga Latvijas tēlnieka un akmeņkaļa, kurš nebūtu izveidojis kādu kapu pieminekli.
Tāpat kā dzīvē, arī kapu kopšanā ir dažādas modes tendences. Tradīciju pušķot kapa vietas ar ziediem esot aizsākuši hernhūtiešu brāļu draudžu locekļi 18. gadsimta beigās ap Valmieru un Cēsīm. Salīdzinoši īsu laiku – no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem – Vidzemē bija modē kapu rotāšana ar metāla kroņiem vai ziediem. Savukārt Kurzemē kapus rotāja ar kokgriezumiem, lentēm un prievītēm. Droši vien pēc vairākiem gadiem varēsim atcerēties pašreizējo plastmasas puķu rotājumu pārbagātību…
Politiskās cīņas nerimst
Burtnieku daiļdārzniece Zenta Skrastiņa šoruden vadīja Burtnieku Veco kapu sakopšanas talku: “Jebkura vieta, ko sakopjam, ir svarīga Latvijai. Jo tā vairāk sakopta, jo lielāka cienība gan pret šo vietu, gan sevi.” Vēl nesen senā vācu baronu kapu vieta bija nezālēm aizaugusi, tās čuguna krusti un akmens sētiņas salauztas – tieši tāpat kā daudzviet Latvijas vecajos kapos, kuru piederīgie zuduši. Biedrība “Burtnieku kultūrvide” iesniedza projektu novada vides attīstības projektu konkursā un saņēma daļu no nepieciešamā finansiālā atbalsta. Var domāt, ka liela daļa Latvijas pašvaldību atbalstītu savu iedzīvotāju šāda veida iniciatīvas.
Latvijas vecie kapi parasti atrodas visskaistākajā novada vietā, jūras vai ezera malā, pauguros un piekalnēs. Daudzi pasaules parku un ainavu arhitekti apbrīno latviešu tautas kapu māksliniecisko estētiku. Latvijā nevienai kapa vietai nevajadzētu būt politisko cīņu laukam, jo kultūras tautas pret visiem kapiem izturas ar cieņu. Tomēr politiskās cīņas nerimst arī aizgājēju atdusas vietās, jo daudzviet cieši blakus apglabāts gan upuris, gan mocītājs. Sarkanās armijas brāļu kapi, vācu karavīru kapi, somu jēgeru kapi, turku karagūstekņu kapi – visi tie ir dažādu varu un karu upuru kapi. Vācu filozofs Alberts Šveicers ir teicis: “Karavīru kapsētas ir lielākie miera sludinātāji, un to nozīme arvien pieaugs.” Mūsdienu Latvijas teritorijā ir ap trim tūkstošiem atvērtu kapsētu un ap septiņiem tūkstošiem kapuvietu, kurās apbedīti vismaz 130 tūkstoši karavīru, kuri gājuši bojā abos pasaules karos.
Par palīdzību raksta tapšanā pateicos tradicionālā mantojuma pētniecei Mārai Mellēnai un māksliniecei Anitai Jansonei-Zirnītei.
