Latviešu opera jaunā redakcijā 4
Savu pirmo operu – “Parīzes Dievmātes katedrāle” – Zigmars Liepiņš radīja 1997. gadā. Publikas un arī Lielās mūzikas balvas žūrijas atzinības iedvesmots, komponists drīzumā uzsāka darbu pie jaunas operas – “No Rozes un asinīm”, kuras pirmizrāde notika 2000. gadā. Kopš tā laika pagājuši jau septiņpadsmit gadi, izaugusi jauna operdziedātāju paaudze, un pieņemu, ka arī šī iemesla dēļ Liepiņš izlēma uz leģendāro stāstu par Maijas – Turaidas Rozes – mīlestību un nāvi paraudzīties no jauna. Izmaiņas guva gan mūzika, gan Kaspara Dimitera librets, un operas otrā redakcija ar nosaukumu “Turaidas Roze” Latvijas Nacionālajā operā skatuves gaismu ieraudzīja 2017. gada 28. septembrī.
Latviešu komponistu operas top tik reti, ka šī joma un ar to saistītās cerības salīdzināmas ar latviešu kinomākslu. Noskaņojums ir aptuveni tāds, ka visi, šķiet, gaida, ka jaunā kinolente kļūs par kases gabalu, saņems “Zelta palmas zaru” un gūs Holivudas kritiķu atzinību – taču realitātē šīs vēlmes diemžēl izrādās savstarpēji pretrunīgas. Zigmara Liepiņa operas drīzāk salīdzināmas nevis ar Lailas Pakalniņas, bet gan ar Aigara Graubas filmām, un šāda paralēle nebūt nav nievājoša – komponists ļoti labi apzinās, kā izmantot savu melodiķa talantu, iekļaujoties tajā izteiksmes līdzekļu arsenālā, kas operas mākslā tika atzīts par labu jau vairāk nekā pirms gadsimta, un rezultāti neizpaliek. Protams, starp pievilcīgākām tēmām un epizodēm gadās arī triviālākas, taču komponista būvētā skaņu celtne turas kopā tīri labi, un ir padomāts arī par profesionāli pieklājīgā līmenī radītu orķestrāciju. Otrkārt, arī pēc 2000. gada Zigmars Liepiņš strādājis pie lielas formas darbiem (“Transcendentālās oratorijas”, vijoļkoncerta, muzikālās drāmas “Adata” un vēl citiem), līdz ar to nepārsteidz, ka par veiksmīgu atzīstama “Turaidas Rozes” mākslinieciskā dramaturģija, triju cēlienu struktūrā mūzikas tēliem un pārdzīvojumiem mainoties visnotaļ saistoši un koncentrēti.
Vēl viena līdzība ar kino – 2000. gada filmas “Baiga vasara” vērtību katrā ziņā cēla spožais aktieru ansamblis, un “Turaidas Rozes” iestudējumā solistu sniegums ir izcili labs. Šāds veikums, starp citu, kārtējo reizi parāda Zigmara Liepiņa vadītās Latvijas Nacionālās operas spēju panākt iespējami labāko rezultātu vairāk nekā ierobežotu resursu apstākļos, un šoreiz, kad nav piesaistīts vispār neviens viesmākslinieks vai ārzemēs strādājoša latviešu slavenība, vēl jo uzskatāmāk redzams, ka Liepiņa partitūrā vērā ņemams tematiskais materiāls atvēlēts katram solistam. Operdziedātāji šo iespēju ar prieku arī izmantoja, un ar vokālām un skatuviskām kvalitātēm uzmanību pievērsa gan Sabīne Krilova Madaļas lomā, gan Dana Bramane kā Burve un Raimonds Bramanis kā Viktors Heils, gan arī Armands Siliņš Greifa un Kalvis Kalniņš Pētera Skudrica lomā. Un līdztekus šiem tēliem pienācīgi izpaudās operas galveno lomu atveidotāji. Laura Teivāne “Turaidas Rozes” titullomai vizuāli ir īsti piemērota, un muzikāli, bez šaubām, arī – jāpiebilst vienīgi, ka visvairāk priecēja tie brīži, kad vokālajā partijā soliste varēja izmantot savas balss dramatiskā soprāna intensitāti, kamēr zemākā reģistrā un klusinātākos posmos viņas dziedājums izklausījās tembrāli blāvāks. Bet Laura Teivāne patlaban jau arī vēl atrodas savas karjeras pašā sākumā. Daudz pieredzējušāks solists ir Jānis Apeinis, un viņa interpretācija Ādama Jakubovska lomai izvērtās tikpat pārliecinoša kā virkne iepriekšējo, mākslinieka priekšnesumu arī šoreiz ļaujot novērtēt kā niansēm bagāta dziedājuma un kolorīta skatuviskā tēla teicamu sintēzi. Lūzmas tēls apliecināja, ka Ilona Bagele joprojām ir lieliskā vokālā formā, bet par īpašu sasniegumu jāatzīst Mihaila Čuļpajeva interpretācija traģikomiskajai Brukūzīša lomai – pirmkārt, viņš brīvi iejutās komponista un režisores spēles noteikumos, otrkārt, ar nebūt ne vienkāršo tenora partiju (bet arī Maijas un Jakubovska vokālās līnijas komponists bija uzrakstījis patiešām nopietnas) Čuļpajevs palaikam tika galā spoži. Visbeidzot, arī Mārtiņa Ozoliņa vadītais operas orķestris nelika vilties – kā stīgas, tā pūšaminstrumenti skanēja izkopti, tembrāli dinamiskajā balansā labi iekļāvās perkusiju grupa, un pirmizrādē vokāli instrumentālais dialogs ar solistiem un kori sašūpojās tikai epizodiski.
Režisores Ināras Sluckas, scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša, kostīmu mākslinieces Jolantas Rimkutes un videomākslinieka – 8 kopdarbs atstāja mākslinieciski pietiekami viengabalainu iespaidu. Šeit nenoliedzami nāca par labu iestudējuma radošās komandas vēlme atturēties no katra dekoratīvisma un koncentrēties uz iespējami lakonisku, atsevišķu dramatisku žestu caurvītu spēles telpu, kas bija sevišķi iedarbīgi tajos operas darbības brīžos, kad izteiksmīgo scenogrāfiju papildināja videopartitūras spriegie akcenti. Diemžēl līdz galam tas nedarbojās – jau horeogrāfes Elitas Bukovskas pārraudzīto dejotāju iesaiste šķita vienkārši ilustratīva, un, tā kā režisore ar saviem domubiedriem acīmredzami izvēlējās brīžiem stipri melodramatisko operas libretu iedzīvināt daudzmaz psiholoģiskā tēlainībā, nevis veikt radikālu dekonstrukciju, līdzās spilgtām un saviļņojošām epizodēm nācās vērot arī neveiklas un negribēti traģikomiskas. Un vēl – dīvaini, bet tieši Maijas uzticīgi mīlētais Viktors Heils te bija kļuvis par blāvu un bezpersonisku parādību, operas centrā nokļūstot Jāņa Apeiņa atveidotā Jakubovska izmisīgajām un šīszemes dzīvē neatrisināmajām kaislībām. Lai nu kā, tam gan varēja noticēt, un šī mākslinieciskā līnija tad nu arī uzskatāma par vienu no “Turaidas Rozes” jauniestudējuma centrālajām vērtībām.
UZZIŅA,
Opera “Turaidas Roze”
* Komponists: Zigmars Liepiņš, libretists Kaspars Dimiters, muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, diriģents Jānis Liepiņš, režisore Ināra Slucka, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute.
* Lomās: Maija: Laura Teivāne, Marlēna Keine, Jūlija Vasiļjeva; Ādams Jakubovskis: Jānis Apeinis, Rihards Mačanovskis, Juris Ādamsons; Burve: Dana Bramane, Sonora Vaice; Greifs: Armands Siliņš, Krišjānis Norvelis; Viktors Heils: Raimonds Bramanis, Juris Jope u. c.
* Nākamā izrāde: 22. oktobrī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Alfrēds Kerstens-Ekvists: “Lai gan izrāde skaista, daudz jautājumu radās par pārveidoto libretu un dramatiskajiem risinājumiem. Man šķita, ka Laura Teivāne dramaturģiski neiznesa lomu. Pirmajās lomās šajā izrādē bija Jakubovskis (Apeinis) un Burve (Bramane), kuri bija izcili gan balsu, gan dramaturģiskā izpildījuma ziņā. Vēl viena problēma – solistu sliktā dikcija, kuras dēļ nevarēja saprast daļu dziedātā.”
Guna: “Man patiess prieks un lepnums par to, kā Zigmaram Liepiņam ir izdevies un cik lieliski mūsu solisti izdziedāja. Izcils bija arī kora dziedājums un orķestra sniegums.”
Mari: “Brīnišķīga opera, mūzika, tērpi, balss, ļoti patika, it sevišķi Burves un Maijas izpildījums.”
opera.lv
