Latviešu “Oļegs” satriec igauņus 0
Nedēļas nogale Tallinas 23. “Melno nakšu” kinofestivālā neapšaubāmi bija Latvijas filmu zīmē. Var jau būt, ka tā bija tikai patriotiska sajūta, bet man palika iespaids, ka Igaunijas galvaspilsētas centra kinoteātros sadzirdētā latviešu mēle skan skaļi un pašapzinīgi.
Kā “KZ” jau rakstījušas (20.11.2019.), Baltijas filmu skatē un līdz ar to konkursā par balvu no Latvijas piedalās kopumā četras filmas. Divas spēlfilmas – režisora Jāņa Ābeles “Jelgava ‘94” un Jura Kursieša “Oļegs”, Lailas Pakalniņas dokumentālā filma “Karote” un Ginta Zilbaloža animācijas filma “Projām”.
Pirms kāda laika igauņu režisors Jāks Kilmi intervijā “Latvijas Avīzei” (23.09.2019.) izteica diezgan provocējošu domu: “Igauņi uz dokumentālajām filmām kinoteātros iet, ja tur rāda filmas par igauņiem… kaut kādus pašmāju ekscentriskus tipāžus, jo igauņi grib redzēt ko tādu, kas ir daļa no viņu mentalitātes un kultūras.”
“Kultūrzīmes” nolēma šo novērojumu pārbaudīt. Protams, Baltijas filmu skatē no Latvijas vienīgā patiesi dokumentālā žanra filma bija Lailas Pakalniņas “Karote”, taču Lailas Pakalniņas filmas “Melno nakšu” festivālā jau sen iekarojušas pastāvīgu auditoriju, kā arī saņēmušas vairākas balvas un, liekas, īsti objektīvu skatījumu par igauņu skatītāja kinematogrāfiskajām izvēlēm dot nevar.
Citādi ir ar abām latviešu spēlfilmām – gan Jānis Ābele, gan Juris Kursietis igauņiem ir mazāk pazīstami. Dīvainā kārtā abu festivāla starptautiskās žūrijas izvēlēto latviešu spēlfilmu pamatā ir “stāsti iz dzīves”, un līdz ar to filmas daļēji uzskatāmas par dokumentālā žanra pārstāvēm. Manuprāt, tajās ir pietiekami daudz iezīmju, lai igauņi tās apmeklētu jeb, kā bija atzinis režisors Jāks Kilmi, – neapmeklētu.
“Jelgavas ‘94” seansā bija neparasti daudz latviešu skatītāju – domāju, pat viena trešdaļa auditorijas.
“POFF” festivāla filmu kritiķis Edvīns Pukšts no Lietuvas par filmu bija uzsvēris: “Atpazīstamā jaunas valsts neatkarības sākuma perioda dumpīgu pusaudžu augšanas drāma ir precīzi atainota un ticami tēlota.”
Auditorijā bija jūtams to skatītāju pārsvars, kuri filmā varēja saskatīt savu izaugšanas laika grūtību atbalsis. Pēc filmas dzirdēju, kā divas igaunietes strīdas par izlutinātajiem mūsdienu pusaudžiem.
Jāņa Joņeva grāmata “Jelgava ‘94” ir pārtulkota arī igauniski, un likās, ka skatītāji pilnībā piekrīt filmas producentes Antras Cilinskas teiktajam, ka Jelgavas vietā filmā varēja būt jebkura pēcpadomju agrākā skarbā sociālisma pilsēta – gan Narva, gan Pērnava. Skatītāji filmas sižeta dokumentālo līniju pilnībā izprata un, likās, pieņēma kā savējo.
Nākamajā dienā pirms filmas “Oļegs” pirmizrādes Igaunijas lielākajā dienas laikrakstā “Postimees” varēja izlasīt: “Latvieša Jura Kursieša spēlfilma zīmē gandrīz atpazīstamus skatus no labi zināmajiem un traģiskajiem “Kalevipoeg” (igauņu nacionālais eposs. – D. J.) dziedājumiem.
Nabadzīgs un romantisks varonis dodas uz Beļģiju, lai meklētu ienesīgu darbu. S
apņi ir lieli, taču filmas gaitā spožā nākotne izgaist, filma rāda nodevību, vilšanos un negodīgu cilvēku virkni, viena mūža nogriežņa sociālu drāmu.”
Palika iespaids, ka festivāla auditoriju burtiski satriec Latvijas pagājušā gada labākās spēlfilmas “Oļegs” veidotāju godīgums pret “mazo cilvēku”. Diskusijā tūlīt pēc filmas daudzi atminējās līdzīgas atpazīstamas paralēlo dzīvju situācijas. Sociāli neaizsargātiem cilvēkiem tautība nebūt nav pirmajā vietā.
“Kinofestivālā redzētais maina skatītāju domāšanu. Esmu pastāvīga festivāla apmeklētāja, jo tik plašu pasaules skatījumu tikai ar kinoteātros vien izrādītajām filmām ir grūti iegūt. Runa nav tikai par dažādu valstu kinovalodas iepazīšanu; tieši dokumentālās filmas dod gandrīz nepastarpinātu ieskatu citas tautas sāpēs, priekos un likteņos.
Man liekas, ka nemaz nav tik ļoti svarīga filmas veidotāju tautība, ja runa ir par vispārcilvēciskām problēmām vai par patiesu mūsu pasaules atspoguļojumu.
Tieši dokumentālās filmas ir tās, kas parāda pasaules īstenību gan tagad, gan pirms mums, bet nākamām paaudzēm parādīs mūsu šodienu. Latviešu filma “Oļegs” uzrunāja, aizskāra un ļāva ieskatīties pasaulē, kas ir skarba, bet patiesa. Nē, tikai ar igauņu filmām par igauņiem nepietiek,” “Kultūrzīmēm” uzsvēra māksliniece Trīna Mūranda.
Tikpat pārliecinoši skanēja arī citas balsis. Protams, mēs jau sen esam zinājuši, ka Latvijas kinematogrāfistu veidotās dokumentālās filmas kino auditorijām pasaulē ir bijušas svarīgas daudzu gadu garumā. Tomēr ir vērts pārbaudīt nopietni izteiktus apgalvojumus.
UZZIŅA
• Paralēli Tallinā norisinās pasākumu programma industrijas profesionāļiem “Industry Tallinn” un tās ietvaros “Baltic Event” (26.11.–27.11.). • Sadaļai “Works in Progress”, kur producenti iepazīstina ar ražošanā esošām filmām, atlasīti 10 projekti. Latviju pārstāv trīs spēlfilmas – Matīsa Kažas vesterns “Kur vedīs ceļš”, Lailas Pakalniņas eksperimentālā selfiju filma “Spogulī” un Daces Pūces pilnmetrāžas debija “Bedre”.
